Es vienmēr gaidu pavasari, būdama pārliecināta, ka tas uz saviem saules un vēja spārniem atnesīs līdzi jaunu sparu, idejas, notikumus, piedzīvojumus un arī pārdzīvojumus. Varbūt tas ir tāpēc, ka pati esmu dzimusi pavasarī. Esmu vienisprātis ar dzejnieci, kura ir teikusi, ka “es domāju tāpat kā sniegpulkstenis, ka cepure un zābaki nav svarīgi, ja saulei tic”.
Tiesa, šodien ļoti daudz kam ir grūti noticēt, piemēram, drošībai, ka vienmēr būs darbs, ka izdosies izskolot bērnus un uzcelt līdz galam iesākto māju, ka beidzot varēsim uzklausīt tikai labas ziņas, nevis norādes, ka atkal kaut kas jātaupa un jāsamazina. “Kas jauns jūsu pusē?” jautāju kādai paziņai un saņemu prieka pilnu atbildi: “Zini, pie mums ir atlidojuši strazdi!” Vēl kāds cilvēks, pavasarīga prieka pārpilns, steidz stāstīt, ka piesaulē pie mājas uzziedējušas sniegpulkstenītes. To dzirdot, sirdī ielīst prieks, ka neesmu vienīgā, kas, gaisā sajūtot pavasara elpu, atliek malā iesāktos darbus un ļaujas šo izjūtu mirkļa uzrunai. Ticēsim pirmajiem strazdiem un cīruļiem, sniegpulkstenīšu zvaniem un vizbuļu zilajām acīm, jo šī ticība nav jāpērk par naudu. Tas nekas, ka laukos vēl ir sniegs un naktīs sals neatkāpjas. Ļausimies un noteikti saklausīsim pavasara elpu! Līdz ar pirmajiem asniem un plaukstošajiem pumpuriem arī paši atvērsimies jaunai dzīvei! Tā, iespējams, būs skaudrāka un pieticīgāka, bet arī ļoti skaista, jo pie mums no debesīm nolaižas putni, nevis svešzemju visu iznīcinošs naids. Uzticēsim savas domas un cerības pavasara spārniem!
