Galgausniete Sanita Vieglā jau vairākus gadus par savu suni sauc angļu kokerspanielu. Aizraušanās ar šo šķirni viņai sākusies pavisam nejauši. Pirms gadiem desmit viņa uz ielas ieraudzījusi šādu sunīti un viņai tas ļoti iepaticies.
“Neilgi pēc tam man arī pašai radās iespēja iegādāties šādu kucēnu, tā manā dzīvē ienāca pirmais angļu kokerspaniels. Pirmā bija kucīte rudā krāsā. Viņa bija ar ciltsrakstiem, taču man nebija laika braukāt pa izstādēm, jo tobrīd mācījos, tā viņa kļuva par vienkāršu ģimenes mīluli. Diemžēl pagājušā gada pavasarī sunīte saslima un viņu nācās iemidzināt,” stāsta Sanita.
Melna ar brūniem lāsumiem
Pēc kāda laika viņa sākusi meklēt sev citu suni. “Spriedu, ka varbūt ir vajadzīgs citas šķirnes suns, skatījos internetā, taču citi suņi mani neuzrunāja. Savukārt kokerspanieliem tobrīd nebija piedāvājuma,” atceras Sanita. Taču pēc kāda laika viņa internetā ieraudzījusi sludinājumu, tiesa, kucēni bija melnā krāsā. “Man it kā gribējās tieši rudu sunīti, taču pēc tam es sāku domāt, ka varbūt arī nemaz nevajag rudu, lai ir mazāk asociāciju ar pirmo suni. Man paveicās, viena kucīte bija nedaudz citādāka – melna ar brūniem lāsumiem, to arī nolēmu iegādāties,” stāsta galgausniete.
Sanitas jaunā mīlule Gerda ir dzimusi 31.maijā, bet jau jūlijā viņa devās uz savām jaunajām mājām Galgauskā. “Priecājos, ka sunītes iepriekšējie saimnieki bija ļoti rūpīgi un jauki. Es varēju apskatīties gan viņas mammu, gan vecmammu, viņas tēvs ir no Igaunijas. Suņi dzīvoja ļoti labos apstākļos, man neradās šaubas par kucēna veselību.”
Liek aizmirst sāpes
Sanita atklāj, ka kokerspanielos viņu visvairāk saista pieķeršanās saimniekam. “Kokeriem ir viens saimnieks, un viņš ir Dieva vietā. To jau sapratu, kad man vēl bija pirmā kucīte. Kad viņa tika iegādāta, es mācījos Smiltenes tehnikumā (red. – Sanita studēja veterinārmedicīnu, tagad viņa strādā Pārtikas un veterinārā dienesta Austrumvidzemes pārvaldē) un lielākoties biju projām no mājām. Tas nekas, ka ikdienā par viņu rūpējās mamma un tētis, taču saimniece biju es. Viņa mani gaidīja, viņa zināja dienas, kad es būšu mājās. Man patīk tieši šī uzticība un pieķeršanās cilvēkam. Kokerspanieli ir suņi, kuru skatiens atbruņo ikvienu. Viņi ir ļoti dzīvespriecīgi, enerģiski, kustīgi, optimistiski. Kad pārnāku mājās, šķiet, ka Gerda mani aiz prieka nogāzīs no kājām. Sunīte ir arī nedaudz greizsirdīga. Ierodoties mājās, visa uzmanība man ir jāpievērš viņai, nevienu citu viņa man nelaiž klāt,” stāsta Gerdas saimniece. Viņa atklāj, ka sunīte arī ļoti sargā saimniekus, viņa varētu būt arī labs sargs. “Mums gan viņa tiešām ir kā ģimenes mīlulis. Mums viņa tiešām bija vajadzīga, lai ātrāk aizpildītu sāpes pēc iepriekšējā suņa.”
Mēdz būt ļoti atšķirīgi
Sanita ar savu sunīti no četru mēnešu vecuma apmeklē suņu skolu (šobrīd viņai ir 10 mēneši). “Ir komandas, ko Gerda apgūst ļoti ātri, taču ir arī šis tas, ko negribas darīt. Visu mums neizdodas izdarīt perfekti. Ar iepriekšējo suni es uz suņu skolu negāju, jo man nebija laika, taču tagad es to varu izbrīvēt. Domāju, ka Gerdai tas ir arī nepieciešams, jo viņa ir ļoti enerģiska, daudz ātrāka, drošāka un pašpārliecinātāka nekā pirmā sunīte. Tagad saprotu, ka arī vienas šķirnes suņi mēdz būt ļoti atšķirīgi,” secina Sanita. Viņai ir arī jāatrod laiks, lai Gerdu safrizētu. “Suns ir regulāri jāķemmē, ir jāapgriež spalviņas ap ķepām. Vajadzētu viņu vest arī pie friziera, taču mēs to neesam darījuši. Pagaidām Gerda ļaujas šīm skaistumkopšanas procedūrām, taču, ja tas tiek darīts ilgāk, viņai tas apnīk, viņa taču vēl ir jauna un viņai gribas rotaļāties,” saka saimniece.
Sniedz neizmērojamu prieku
Sanita uzskata, ka suns ļoti disciplinē cilvēku. “Par viņu ir jārūpējas, viņš ir jābaro noteiktos laikos, pilsētā arī jāved laukā. Man ir grūti aptvert, ka ir cilvēki, kas spēj savus suņus, kad tie kļūst lieki, vienkārši izmest ārā. Suns taču sniedz neizmērojamu prieku. Viņš ir tik patiess, neprot melot. Viņš priecājas par saimnieku, saprot viņu no acu skatiena, no pusvārda. Ja kaķis ir dzīvnieks, kas staigā, kur pašam tīk, tad sunim ir nepieciešams saimnieks. Pārceļoties, piemēram, uz jaunu dzīvesvietu, kaķis reti iedzīvojas jaunā vietā, jo viņam svarīga ir māja, bet sunim galvenais ir saimnieks un, par spīti visiem ārējiem apstākļiem, viņš vienmēr dosies tam līdzi,” ir pārliecināta Sanita.
Uzziņai
Angļu kokerspanieli ir populārākā no visām spanielu šķirnēm. Tas ir ideāls suns ikvienā ģimenē, kur valda saticība, dzīvesprieks un humora izjūta, bet galvenais – labsirdība. Ne pārāk liels, ne pārāk mazs, apmēram 40 cm, jautrs, kustīgs – dzīvespriecīgs. Lieliski iejūtas gan privātmājā, gan pilsētas dzīvoklī, ar noteikumu, ja ir iespējas enerģiskām kustībām.
Galvenais, bez kā viņš nevar dzīvot – ir saimnieka mīlestība. Tas nav ne koridora, ne virtuves vai pagaldes suns. Viņa vieta ir blakus saimniekam. Ar savu klātbūtni kokeri vienmēr izdaiļo jebkuru suņu izstādi un ļoti bieži ir grupu un pat kopējo “Best in show” uzvarētāji.
Arī medniekiem kokeri ir lieliski palīgi – pīļu medības, kā arī skrējieni pa pļavām un mežiem ir viņu patiesā stihija. Jāņem vērā, ka kokeru skaistais, zīdainais kažoks prasa regulāru kopšanu, kas tomēr neizslēdz vilnas klātbūtni dzīvoklī. Vienmēr jāatceras, ka kokerspaniels pēc savas sūtības ir īsts azartisks darba suns un viņam jānodrošina iespējas fiziski “izlādēt” savu enerģiju.
Informācija ņemta no Latvijas Spanielu audzētāju kluba mājas lapas internetā
