Skaista, bet padārga amatnieku tirdziņā noskatīta broša Lienei Johansonei (27) bija pēdējais piliens. Tādu es varētu izgatavot pati, viņa nodomāja un iepirka filcu un pērlītes. Janvāra sākumā viņas darba devējs – Veselības ministrija – ar lēmumu apcirpt algu manāmi ieknieba Lienes maciņā. Vēl jo vairāk tādēļ doma par brošu šūšanas hobiju, kas pēcāk pārvērstos biznesā, likās pašā laikā. Vienlaikus ar personisko tēriņu mazināšanu algotie darbinieki manāmi sarosījušies uz piepelnīšanās iespēju meklēšanu, un ekonomisko apstākļu ietekmē papildu ienākumu gūšana lēnām kļūst par normu, apliecina aptaujātie ekonomikas eksperti.
“Sēdi, noņem stresu un rezultātā vēl kādu iepriecini. Traki nav, darbs necieš, sociālā dzīve arī turpinās,” smaidot uzskaita Liene. Uz interviju viņa ir atnesusi kārbiņu, pilnu ar gatavām rotām un iesāktiem ideju uzmetumiem – izgrieztām filca formiņām, kas vēl jāizšuj ar pērlītēm un jāpadara apjomīgākas ar filca atgriezumu pildījumu. Atliek piešūt apakšpusi, piespraudīti, un broša var doties pie klienta. Klientu skaitīšanai gan patlaban pietiekot ar diviem roku pirkstiem, tomēr mēneša laikā kopš idejas rašanās Liene ir paveikusi daudz – reģistrējusi domēnu “piespraud.lv”, aizrunājusi amatnieku bodīti savu darbu tirgošanai un atkodusi, kur materiāliem uzcenojumi.
Kā īsti reklāmas aģenti strādā draudzenes, kas, sakārušas ausīs košos filca darinājumus, piesaista Lienes daiļradei arī draugu draugus. Tikmēr kārbiņa ar veikumiem viņai parasti ir līdzi uz darbu. “Ienāk, piemēram, kolēģis, apskata, apdomājas un nopērk kādu nieku savai sievai,” Liene stāsta.
Kaut neliela ienākumu daļa, kas tiek piepelnīta papildu darbos, ir optimāla stratēģija krīzes laikos, uzsver Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis. Tāpat kā ļaudis vairāk pasākuši mašīnas mazgāt mājās un vienkāršus plauktiņus sanaglot pašu rokām, arvien biežāk tiek meklēti veidi, kā papildus nopelnīt kādu latu, novērojis SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis. Dažādu tekstu tulkošana, privātstundu pasniegšana, daiļamatniecības priekšmetu izgatavošana, viņš uzskaita un piebilst – ja vien tas nenotiek par organizācijas resursiem un darba laikā, tad darba devējam tas var būt pat izdevīgi, jo darbinieks centīsies strādāt efektīvāk. Iespējams, organizācijai šajā kontekstā jāapdomā darba kvalitātes kontroles jautājumi, uzsver R. Ķīlis. Organizācijām ir arī jāpārskata savi iekšējie noteikumi, piemēram, ja ierēdņiem iespējas legāli papildus strādāt līdz šim ir bijušas liegtas, tad šis ierobežojums būtu jāpārskata, tā saka profesors.
