Pagājušajā svētdienā cītīgi strādāju dārzā. Lai gan biju apņēmusies nedomāt par to, kas notiek valstī, tā vietā pievēršoties zemeņu stādiem, siltumnīcai, tam, kur ko sēšu un stādīšu, tomēr izrādījās, ka valstī valdošā noskaņa un gaisotne nonākusi arī līdz dārzam.
“Jau iesēju redīsus un burkānus, bet diezin vai to vajadzēja darīt. Kas tos ēdīs? Dēls ar ģimeni jau “sēž” uz čemodāniem, lai aizbrauktu no Latvijas. Kas cits atliek, ja darba nav? Gan jau es ar savu pensiju iztikšu,” sūrojas blakusdārza kaimiņiene. Jūtu līdzi sievietei, kuras spēkos nav ne uzturēt dēla ģimeni, ne arī atturēt no aizbraukšanas. Atgriezusies mājās no dārza, sastopu pazīstamu sievieti, kas pavada uz autobusu dēlu, kurš strādā Lielbritānijā un uz dažām dienām atbraucis apciemot māti. Viņa cieši turas dēlam pie rokas, baidoties to atlaist, bet autobusa pieturā mātes rokas apvijas puiša kaklam. “Paliec, nebrauc projām, man tevis tik ļoti pietrūkst,” kliedz mātes sirds. Stāstu par to, ka jaunieši aizbrauc no Latvijas, diemžēl kļūst arvien vairāk. Par to liecina arī statistikas dati, proti, ka pēdējo trīs gadu laikā oficiāli no Latvijas uz Īriju emigrējuši apmēram 28 000 cilvēku, bet Latvijas viesstrādnieku skaits Īrijā un Lielbritānijā kopumā jau sniedzas 100 000. Šajā mācību gadā Latvijas izglītības iestādēs mācās aptuveni 3000 bērnu, kuru vecāki ir devušies uz ārzemēm. Manuprāt, tas, kas šobrīd notiek ar latviešu tautu, ir genocīds. Savulaik par to vainoja Staļinu, ko vainosim šodien? Diemžēl cilvēki brauc un vēl vairāk brauks projām no Latvijas.
