“Smilšu spēļu terapijas pamatlicēja ir angļu bērnu ārste Mārgareta Lovenfelde, kurai es kā psihologu “cunftei” piederīgā vēlos teikt lielu paldies. Viņa savukārt ideju izmantot spēļu figūras terapeitiskam nolūkam aizguva no kāda ārsta, kurš bija novērojis, kā viņa pacienti bērni spēlējas uz grīdas, kā paņem mantiņas un tās saliek, veidojot starp tām attiecības. Mārgareta to attīstīja tālāk – paņēma 50 reiz 70 centimetru lielu kasti (tā, lai skats var aptvert laukumu), ielika tajā zemi un ūdeni, nokrāsojot zilu pamatni, vēl pavisam nejauši sanāca debesis un trešā dimensija – telpa -, un viss, kas nepieciešams pasaulei un atrodas tajā, bija gatavs,” stāsta psiholoģe Inga Birkmane, iepazīstinot ar metodi, ko pasaule pazīst kopš pagājušā gadsimta vidus, bet Latvijā vien gadus desmit.
Nozīmīga simbolika
“Ikreiz, izmantojot smilšu terapijas metodi, es uz to nāku kā uz svētkiem un vēlos uzvilkt baltas drēbes, jo tā ir kā ieskats dvēseļu laboratorijā,” turpina psiholoģe, norādot, ka metode nav nekas ekstraordinārs, bet ļoti vienkāršs un cilvēcisks process, kurā cilvēks uz mirkli kļūst par savas pasaules radītāju ar visām tiesībām mainīt un ietekmēt to. “Smiltis kļūst par tavu skatuvi. Vari nosaukt to par teātri, mākslu, mīlestību – visu, ko atļaujies īstenot. Tam nekas nestājas ceļā, jo esi viens ar sevi,” teic Inga, akcentēdama simbolu nozīmi terapijā. To psihoanalītiķi vēlāk aizguva no Junga, kurš skaidro, ka katrai lietai ir sava nozīme un jēga. Savienojot šīs zināšanas ar pašas cilvēka, kurš smilšu kastē liek dažādas figūras, izpratni par lietu nozīmi, rodas izziņas bagāts materiāls, ko lietot savā labā.
Stāsta pasaku
“Bērns vai pieaugušais iet pie kastes un sāk “kārtot” savu pasauli. Viņam tiek piedāvāta zeme un ūdens, ko var arī liet smiltīs iekšā. Kad pamats sagatavots, cilvēks izvēlas mantas, kurām katrai ir sava nozīme,” procesa gaitu atklāj psiholoģe, kuras kabinetā netrūkst dažnedažādu rotaļu objektu – māju, koku, transporta līdzekļu, dzīvnieku un putnu, cilvēku, pasaku tēlu, zivju un ziedu, dažādu priekšmetu – visa, kas sastopams fiziskajā pasaulē. Kad izvēlētā bilde gatava, speciālists lūdz klientu pastāstīt pasaku par to, iesākot ar vārdiem: “Reiz bija”, kas pēc brīža tiek viņam nolasīta priekšā. “Vēl gatavo darbu nofotografēju, lai vēlāk bildes liktu pēc kārtas un redzētu, kādas izmaiņas notikušas procesa gaitā. Daudziem tās risinās ļoti strauji un ir pamanāmas fiziski,” stāsta I.Birkmane.
Radītājs un bērns
“Šī metode ļoti labi palīdz tiem, kas nevar izrunāties, kuriem ir pārāk lielas prāta bremzes. Tad “lieku” viņus kastē, viens pūtiens, un cilvēks caur spēlēšanos piedzīvo katarsi. Dažkārt klients nevar izvēlēties mantas, kad iedrošinu ņemt to, kas vienkārši iekrīt acīs, un nolikt, jo kaste visu “izdara” pati,» teic Inga norādīdama, ka smilšu spēļu terapijas metodi nelieto diagnostikai. Tā ir dziedējoša! “Ne velti to sauc par maģisko kasti, jo, kad ielieku tajā figūru, mantiņa sāk dzīvot savu dzīvi. Ielieku vēl kādu, un tās sāk mijiedarboties un sarunāties, bet tu pats kļūsti par radītāju, kas ir šīs metodes filozofijas pamatā, jo rada pasauli, ar ko var darīt visu – atstāt, kāda ir, vai izlabot. Tas dziedina, un terapeits redz, kā tas notiek. Saliktajā bildē var saskatīt tēlus, kopainu, pagātnes un tagadnes attiecības. Kāda kliente reiz man atzina: “Nezināju, ka manā dvēselē ir tāda bagātība un spēks!” Tā ir lielākā atklāsme, ko piedzīvo ikviens, kurš “iegājis” smiltīs un saskāries ar savu pasauli. Tas ir brīdis, kad cilvēks ne tikai rada, bet kļūst par bērnu,” pārliecināta I.Birkmane, atklājot, ka atgriešanās bērnībā pieaugušajiem lielākoties grūtības nesagādājot – mirklis un kā pirms gadu desmitiem viņš rotaļājas smilšu kastē!
Zaudējam, ja neieskatāmies sevī
Smilšu spēļu terapiju plaši izmanto Lielbritānijā, ASV, Īrijā, Japānā, kā arī Igaunijā un Baltkrievijā. Pēdējo gadu laikā tās popularitāte strauji augusi arī Latvijā, kad aiz vien vairāk profesionāļu savā darbā lieto šo terapiju, kas piedāvā ļoti daudz iespēju, pārliecināti speciālisti. Tā efektīvi var palīdzēt cilvēkiem, kuri, piemēram, pārcietuši vardarbību, jo procesa laikā iespējams izpausties neverbāli, kā arī klientiem, kuriem pietrūkst motivācijas. Speciālisti norāda, ka smilšu spēļu terapija būtu noderīgā slimnīcās, kas veicinātu pacientu, īpaši bērnu, ātrāku izveseļošanos. Tāpat to varētu lietot pansionātos, palīdzot veciem ļaudīm apzināties savu dzīves pieredzi. “Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir orientēta uz ātru lēmumu pieņemšanu, bet mūsu jūtas un dvēseles dziļumus tik ātri nav iespējams saprast. Šajā sacensībā cilvēki daudz zaudē, jo neieskatās sevī, savas dvēseles dziļumos,” žurnāla “Psiholoģijas pasaule” mājas lapā savulaik vēstīja metodes ieviesēja Latvijā Vera Batņa.
Maija, strādā valsts pārvaldē: – Psihologa palīdzību sāku meklēt veselības problēmu dēļ, kas izpaudās fiziski, tomēr, kā izrādās, to iemesls bija “galvā”. Nemēdzu daudz runāt, man ir grūti atvērties svešam cilvēkam un stāstīt par savu dzīvi, tāpēc kādā tikšanās reizē psiholoģe piedāvāja “paspēlēties smiltīs”. Par šo metodi jau biju dzirdējusi iepriekš, kā arī redzējusi mantiņas kabinetā, tāpēc šis aicinājums lielu pārsteigumu un pretestību man nesagādāja. Saliekot pirmo bildi, gan nedaudz apjuku, ka bija jāpastāsta par to stāsts, tāpēc katru nākamo reizi par to piedomāju jau darbībā. Man patīk smilšu spēles, jo tās bez vārdiem atklāj emocijas un zemapziņu, tāpēc domāju terapiju turpināt. Tā ir saruna, bet jau citā līmenī. Pēc bildes salikšanas un stāsta izstāstīšanas ar psiholoģi pārrunājam emocijas un notikumus, ko šī bilde atklājusi. Tā kā mantu izvēli kastē nekontrolēju vairs ar prātu, bet sirdi un emocijām, tās parāda, kādai sarunai konkrētajā brīdī esmu gatava. Esmu ievērojusi arī izmaiņas sevī – iepriekš “bilde” bija vairāk vērsta uz pagātnes notikumiem, tagad tā vēsta par tagadni, sevis un savu vajadzību apzināšanos un sakārtotām attiecībām ģimenē. Smilšu spēļu terapiju es ieteiktu sev līdzīgiem, kuriem grūti atvērties un runāt.
