– Nu, ko var tik ilgi runāt! – pusbalsī pukojās Linda. Viņai šķita, ka jau veselu mūžību mīņājas kāpņu laukumiņā, tomēr pulkstenis spītīgi palika pie sava – tās vēl ir tikai dažas minūtes. Ja konkrētāk, tad nupat sekunžu rādītājs nomērīja piekto.
– Interesanti gan,- tad, kad Ritvaram kas sakāms man, tas aizņem pāris minūtes. Pietiek ar dažiem mirkļiem, pāris vārdiem! – Linda nerimās.
Tomēr ieaudzinātā pieklājība liedza raustīt dzīvokļa durvis un sekot puisim. Protams, stāvot blakus, viņa ar savu klātbūtni Ritvaru pasteidzinātu. „Bet – lai jau izrunājas,” Linda sevi mierināja.
Atspiedusies pret trepju telpas sienu, viņa pacietīgi turpināja skaitīt minūtes…
* * *
Pirms pusstundas, kad Linda atnāca pie Ritvara, puisis internetā meklēja rakstus par klimata izmaiņām. Meitenes atnākšana bija pārtraukusi šo nodarbi, tomēr atsaucīgā viešņas uzņemšana lika saprast, ka viņš nemaz nejūtas traucēts. Esot jau vēl arī citi vakari darba pabeigšanai. Atvainojies, ka mājās tāda nekārtība un labāka cienasta par sakaltušiem cepumiem un tēju neatrast, viņš ierosināja pavakariņot blakus esošajā picērijā. Ar darbu aizrāvies, pavisam esot aizmirsis par vakariņām, nu arī pašam apetīte esot sarosījusies.
Par kārtību vai nekārtību Lindai gan bija grūti ko spriest, jo arī pirms divām nedēļām istabā, šķiet, viss izskatījās tieši tāpat – žurnālu un grāmatu kaudzes gan koridorā uz grīdas, gan istabā uz palodzes, pamīšus ar kolas pudelēm un iztukšotām čipsu pakām. Uz grīdas nomestie džinsi lika nojaust, ka zem tām slēpjas krietni pavalkātu botu pāris, bet uz dīvāna, kas šķiet bija arī Ritvara guļvieta (jeb varbūt tomēr mazā brāļa), drēbju mudžeklim pa vidu bija iekārtojusies balta mājas žurka. Arī šoreiz uz galda stūra blakus datorpelei atradās puķaina krūze ar izdzertās kafijas biezumiem, šķīvis ar atdzisušas ceptas olas paliekām un aizkosta maizes šķēle.
Laikam jau sakautrējies no Lindas pētīgā skatiena, atvainojies par haosu ap sevi un mūžīgo steigu, kas viņu vajā ik uz soļa, Ritvars meiteni aicināja uzgaidīt viesistabā, – tikai mirklīti, radošajā darbā vēl pāris atrastās rindkopas esot jāiekopē.
Tur uzkavēties bija daudz interesantāk, jo neviena netraucēta Linda varēja izpētīt Ritvara tēva nozīmīšu kolekciju un mammas sapirkto grāmatu krājumu. Pamanījusi starp tām sen lasīto „Džeinu Eiru”, Linda ieslīga krēslā, lai atsvaidzinātu atmiņa pagaisušās epizodes.
– Nu, tā kā varam iet, – pēc krietnas pusstundas viņai blakus nostājās Ritvars.
– Ā, tik ātri? – iztraucēta no lasīšanas, Linda pacēla galvu.
– Atslēgas kaut kur biju nolicis, nevarēju atrast, – laikam jau saklausīdams meitenes jautājumā ironiju, Ritvars taisnojās.
– Ai, es pat nemanīju, kā laiks paskrēja! Interesanta grāmata. Varbūt drīkstu paņemt līdzi?
Priecīgs, ka neticis sodīts par ilgo kavēšanos, Ritvars atļāva visu – arī turpat plauktā esošo „Rebeku” un „Mazputniņu” – gan jau mamma sapratīs.
* * *
Ritvaram Linda patika jau sen, – kopš septembra, kad viņu pirmoreiz redzēja ienākam auditorijā. Ar citām meitenēm viņu pat negribējās salīdzināt – Lindā viss bija tik dabisks: matu krāsa, acu mirdzums, smaids, melodiskā balss…. Tik interesanti bija meiteni lekcijās vērot no telpas pretējās puses. Kā viņa pieliec galvu rakstot, kā košļā pildspalvas uzgali, kā, aizslēpusies aiz grāmatas vāka, sačukstas ar draudzeni…
„Noteikti būs jāatrod iespēja ar viņu iepazīties tuvāk!” Ritvars pie sevis atkārtoja dienu no dienas. Iespējams, ar šiem vārdiem viņš sevi skubināja, jo pavisam nemanot jau bija pagājuši trīs mēneši, bet viņu un Lindu joprojām šķīra trīs solu rindas un bezgala spraiga dzīve.
Ritvaram gan arī nešķita, ka runāšana būtu tas svarīgākais – galvenais ir pleca sajūta, blakus būšana. Apziņa, ka tāda Linda vispār ir, ka abi mācās vienā grupā. Tātad – arī rīt viņa būs turpat!
Un tā īsti jau nemaz tam neatlika laika – treniņi, mācības, pārdienas darbs vakara maiņā, mazais brālis, suns un citi mājas pienākumi. Tikai pirms gulētiešanas, ja vien nogurums acumirklī domas un nākamās dienas plānus neietina vatē, viņš īsu brīdi varēja pasapņot par to, kā būtu, ja kādreiz blakus būtu Linda.
Tikai pavisam nesen, kad abi vienlaicīgi iznāca no lielveikala un devās uz māju pusi, Ritvars, it kā starp citu, izmeta:
– Varbūt rīt piekāpsi?
– Varbūt, – tāpat, it kā starp citu, atbildēja Linda. – Rīt zināšu.
Nākamajā dienā Ritvaram jau bija pamatots iemesls uzrunāt Lindu:
– Nu, piekāpsi?
Linda, kādu brīdi pamīņājusies, piekrita.
Toreiz sarunas abiem diezin kā nevedās – Ritvars atklāja, ka īsti nezina par ko sarunāties ar meitenēm. Diezin vai Lindu interesēja viņa treniņi un ikdienas darbi, un vēl mazāk sadzīves sīkumi.
Pēc nepilnas pusstundas gandrīz vai sakarīgi pavadīta laika, kas nozīmēja – noskatīta multfilma, ko tobrīd translēja televīzija, pāršķirstīta šīsdienas periodika, izdzertas pāris tases tējas, – atskanēja „glābējzvans”, kas vēstīja, ka Ritvaram tūlīt jāsteidz uz darbu, nomainīt saslimušo kolēģi. Tā gadījās bieži, bet, ja gribējās ko nopelnīt, tad daudz iebilst nedrīkstēja.
Gandrīz pēc mēneša Ritvars atrada piemērotu brīdi Lindu vēlreiz uzaicināt ciemos. Tiesa, uzreiz tanī vakarā viņa nevarēja, bet solījās piekāpt kādā no nākamajām dienām. Tad mājās nebija Ritvars, jo atkal visādi darbi viens otru dzenāja. Bet nu viņa bija šeit, un Ritvars juta, ka atkal nezina, ko pasākt. Labi, ka radās tā doma par picēriju, tur gan jau varēs izdomāt kādu sarunas tēmu. Mūzika, tik daudz cilvēku apkārt…
Ātri pabeidzis iesākto rindkopu, Ritvars saglabāja failu, izslēdza datoru un nostājās blakus Lindai:
– Nu, tā kā varam iet…
Jau pēc īsa brīža viņš pieklājīgi palīdzēja meitenei uzvilkt mēteli, atvēra durvis, un abi izgāja kāpņu telpā.
Brīdī, kad Ritvars gatavojās aizslēgt dzīvokļa durvis, istabā iezvanījās tālrunis. Izmetis kaut ko par Mērfija likumiem un neīsto reizi, viņš norūca Lindas virzienā:
– Pagaidi, es atbildēšu.
Zvanītāja bija mamma, kura, tradicionāli apjautājusies par sekmēm un paveiktajiem darbiem, atvainojās, ka vakarā aizkavēsies, un palūdza Ritvaram ielūkoties ledusskapī – vai tur vēl kas atrodams vakariņām. Tūlīt no mūzikas skolas jāpārrodas mazajam brālim, un būtu labi, ja Ritvars viņam ko ātri pagatavotu. Bez tam – kaut kur galda atvilktnē jābūt ķīmiskās tīrītavas kvītīm, – kad atbrauc tētis, lai obligāti atved viņas kostīmu. Un vēl – Ritvara krustmātei rīt dzimšanas diena. Vai Ritvars nevarētu padomāt par interesantu digitālo apsveikumu?
– Nu gan… – pie sevis nopūtās Ritvars. Apsveikumu… Mammai tikai šķita, ka tas viņam padodas viegli, bet patiesībā tas prasīja daudz laika. Vispirms jau jāatrod attēli, tad teksti..
Bet jāsāk laikam ar vienkāršāko.
Atvēris saldētavas durvis, kā pirmo Ritvars pamanīja pelmeņu paciņu.
Re, tas būs tas, kas ātri un viegli pagatavojams, – viņš nopriecājās. Izņēmis no skapīša katlu, viņš ielēja ūdeni un ieslēdza elektrisko plīti.
Tad, piesēdies pie galda, viņš automātiski pārcilāja papīrus un kvītis, domās jau pārslēdzies pie apsveikuma gatavošanas…
* * *
Neizlēmīgi noskatījusies, kā Ritvaram aiz muguras lēni aizveras durvis, Linda palika koridorā. „Tas jau tikai acumirklis,” viņa sev teica, un tad abi dosies uz picēriju. Varbūt šoreiz Ritvars nebūs tik kautrīgs, un viņa par puisi uzzinās ko vairāk. Pagaidām grupā bija izteikti tikai minējumi. Ne tikai viņa, arī citas meitenes šķita pamanījušas: kaut kāda rozīnīte tajā puisī ir!
Pagaidām viņu īslaicīgā pazīšanās bija radījusi pārliecību, ka Ritvars ir ļoti noslogots ne tikai ar mācībām. Linda jau bija dzirdējusi, ka arī vakara maiņas darbs puisim paņem daudz laika. Varbūt pat par daudz. Iespējams, tieši tāpēc viņam nebija savas meitenes.
Ļoti daudz kas Ritvara personībā bija mīkla, bet – visvairāk jau vilina tieši noslēpumainais… Varbūt ar laiku Lindai izdosies atrast nišu priekš sevis puiša noslogotībā.
Vēlreiz ieskatījusies pulkstenī, Linda secināja: nu jau būs pagājušas trīs reiz piecas minūtes. Varbūt tomēr atgādināt Ritvaram par sevi? Cik gan ilgi var runāt pa telefonu!? Jau par šo piecpadsmit minūšu gaidīšanu viņa būtu pelnījusi pieminekli par pacietību!
Pamīņājusies pie durvīm, Linda tomēr atkāpās. Labi, viņa pagaidīs vēl piecas minūtes. Galu galā, tik izbadējusies viņa nemaz nebija – lai Ritvars neiedomājas, ka viņa ir nepacietīga.
Piecreiz aizskaitījusi līdz sešdesmit, Linda tomēr nospieda zvana pogu…
* * *
Apcerēdams apsveikuma tekstu, Ritvars izklaidīgi zvejoja pelmeņus lēzenajā katlā. Tad no ledusskapja izņēma majonēzes paciņu un automātiski uzspieda baltajām saliņām šķīvī. Mutē sariesās siekalas, un tā vien gribējās, kā kādu no baltajām klimpām iestūrēt sev mutē. Vēl karsts… Vēl jāpadzesē. Piesardzīgi pūzdams vēsu elpu uz karstajiem garaiņiem, Ritvars izgāja no virtuves.
Pie durvīm zvanīja. Nez, kas tur šajā laikā varētu būt? Laikam jau mazais brālis. Joprojām ar pelmeņu šķīvi rokā, Ritvars steidza atvērt durvis.
Kaut kur mēles galā sastinga brālim domātais sveiciens: „Čau, Doremi!”… Otrpus durvīm stāvēja meitene. Linda!
Acumirklī viss karstums no pelmeņiem sakāpa Ritvara sejā – piere norasoja, vaigi dega kā izpliķēti. Lindas sejā viņš tobrīd redzēja tikai acis – bezgala lielas, pārsteiguma un neticības pilnas.
– Piedod… Es….
Taisnoties šķita muļķīgi – visu daiļrunīgi izteica kūpošais pelmeņu šķīvis rokās. „Ko Linda tagad par mani domās?!” – tā bija vienīgā doma, kas nebija pametusi Ritvara prātu. Tur nebija arī vārdu.
Acis nemirkšķinot, viņš lūkojās Lindā:
– Piedod, es…
Kādu bezgalīgu mirkli klusējusi, Linda šķelmīgi pielieca galvu un plati uzsmaidīja Ritvaram:
– Tu pārdomāji? Mēs vairs neejam uz picēriju… Tas šķīvis man?
– Ēē… Jā-a, – tobrīd Ritvars saprata, ka viss pārējais ir mazsvarīgi. Šobrīd galvenais ir Linda. – Es pagatavoju vakariņas.
