Kad iepazinos ar savu vīrieti, viņš psiholoģiski vēl nebija līdz galam atvadījies no savas bijušās. Varbūt pat drīzāk nevis no viņas, bet no pieķeršanās sievietei kā kopīgā bērna mātei. Viņam nebija ģimenes. Un es viņam palīdzēju saprast to, ka tur viss ir cauri. Viņš nevar turpināt attiecības ar bijušo tikai bērna dēļ.
Mans vīrietis ir ļoti labs cilvēks. Viņš nespēj pateikt tieši. Bet viņa negribēja saprast. Tāpēc to nācās izdarīt man pašai. Vispirms es iedevu viņam savu auto un palaidu šo ciemos pie bērna, piekodinādama, ka vakarā man vajadzēs auto pašai. Tad nu šim nācās savai bijušajai atteikt nakšņošanu viņas mājās, kā tas bija ierasts. Un tad es teicu – lai bērns ciemojas pie tēva. Kāpēc tēvam jāciemojas pie bērna, ja ar tā māti viss ir cauri?
Tad nu reiz mans vīrietis kopā ar savu bērnu man sarīkoja dzimšanas dienas pārsteigumu un mēs burvīgu dienu pavadījām trijatā. Un tad šī uzsprāga. Viņa kļuva tik ciniska un rupja, ka mans vīrietis pats tagad vairs negrib ne redzēt, ne dzirdēt savu bijušo. Un tomēr man bija sajūta, ka viņš klusībā joprojām domā un mokās. Tad nu es nolēmu būt pavisam laba. Pateicu, ka viņam vajag tā skaisti atvadīties no bijušās. Piemēram, uzdāvināt… kaut vai dažus simtus latu. Kaut vai par to, ka viņam šim dzemdējusi bērnu. Un ka šis privatizējis dzīvokli par viņas sertifikātiem. Samaksāt par to būtu tikai godīgi un pareizi. Varbūt vajag arī izskaidrot, ka viņam tagad ir citas attiecības. Viņš mēģināja, bet šī atkal tikai lamājās, zākājās un lādējās. Sievietei gan nevajadzētu tik aprobežoti pieķerties pagātnei.
