Cauri laiku laikiem filosofu, rakstnieku, domātāju, teologu un vienkāršu ļaužu prātus allaž nodarbinājis brīvības jēdziens, kas ir cilvēka garīgo pamatvajadzību sarakstā. Nevaram bez tās, bet arī īsti nesaprotam, kā tā darbojas un ko ar to iesākt. Eksistenciālā filosofija, piemēram, māca, ka brīvība cilvēkam ir sākotnēji dota, stāsta psiholoģe Inese Kapustjanska. Tomēr jāpaiet pietiekami ilgam garīgo meklējumu laikam, lai sāktu baudīt tās iespējas un privilēģijas. “Katrs esam noteiktā ceļā posmā, ejot uz brīvību,” turpina psiholoģe, aicinot domāt līdzi.
Zaratustras jautājums
Brīvība izpaužas dažādos līmeņos. Galvenokārt to saprotam kā iespēju brīvi izvēlēties savu dzīves gājumu, pārvietoties, paust viedokli. Kā stāvokli, kurā nepastāv nacionālu, politisku, ekonomisku un cita veida ārēji redzamu ierobežojumu. Iespējams, tāpēc pašreizējā ekonomiskajā situācijā daudzi definē, ka naudas trūkums viņus dara galēji nebrīvus, tomēr – vai ārēju šķēršļu izklīdināšana ir patiesā brīvība?
“Piemēram, Nīče savā darbā “Tā runāja Zaratustra” min, ka vidusmēra cilvēks brīvību saprot kā atbrīvošanos no kaut kā – no darba, skolas, ģimenes pienākumiem, vecāku nemitīgās burkšķēšanas. Katram ir kas tāds, no kā viņš gribētu atbrīvoties, bet tas ir verga līmenis, jo viņš atkal mēģinās atrast, pie kā piesaistīties. Šāds cilvēks neprot dzīvot brīvībā, viņš ir vien zaudējis kādus pinekļus, nezinot, kurp iet un ko pasākt. Zaratustra teic, ka patiesi brīva cilvēka brīvība ir kaut kam – lai veidotu, celtu un kalpotu,” stāsta I.Kapustjanska.
Līdzi nāk mantojums
Lai arī brīvība cilvēkam ir sākotnēji dota, viņš tomēr piedzimst nebrīvs, jo jau mātes klēpis nes līdzi iepriekšējo paaudžu smagumu un mantojumu. “Kā iecirsts un sākotnēji salauzīts,” Inese raksturo atvasi, kura turklāt nonāk attiecīgi brīvā vai nebrīvā ģimenē, skolā un sabiedrībā. Daudziem, piemēram, atmiņā ačgārnais padomju laiks, kad “audzinātāja bērnam gāza pa rokām, lai iemācītu maigi izturēties pret taureni”, uzspieda ideoloģiju, kontrolēja un ierobežoja. Par zemu nedrīkst novērtēt arī 700 gadu vācu jūga pakļautību baroniem un muižkungiem, kas tik pamatīgi ierakstījies latviešu mentalitātē, ka vēl tagad vajag, lai kāds pasaka ko un kā darīt.
Nebrīvais pretojas
“Iekšēji nebrīvs cilvēks visu laiku pretojas, piemēram, labam vārdam un tam, kas tiek dots. Tāds neuzticas pasaulei, viņam vajag ļoti daudz noteikumu, kuros nebrīvais labi jūtas. Viņš vēlas atriebties, māk manipulēt, īpaši izmantojot kontrolēšanu caur vainas izjūtu,” tēlo psiholoģe, piebilstot, ka brīvības trūkums izpaužas arī vientulībā, visu veidu atkarībās un nepiedošanā.
“Tā saista cilvēku, kurš caur nepiedošanu, sāpēm un bailēm ir kā iecirsts iepriekšējās attiecībās, pagātnē. Tā jāatlaiž – viss, kas iepriekš bijis samezglojies un nepareizs.”
Brīvībā ir atbildība
Arī izpratne par brīvību iekšēji nebrīvam cilvēkam var būt sagrozīta. To viņš parasti izprot kā visatļautību, “kāpjot” citiem uz galvas, saraujot attiecību saites vai mēģinot par katru cenu pierādīt savu taisnību.
“Mana brīvība beidzas pie mana degungala. Tā ir veselīga, ja zinu, kas esmu un kur esmu. Man ir laika izjūta, ka dzīvoju tieši savā laikā. Brīvība velk robežas un dod noteiktu telpu, piemēram, starp dzīvību un nāvi, jo tā nav visatļautība,” teic psiholoģe, akcentējot atbildības faktoru brīvībā. To var saistīt arī ar reliģisko pasaules uzskatu, ka cilvēks nekad nebūs līdz galam neatkarīgs, jo pastāv Lielais atskaites punkts – Radītājs. “Reliģiska brīvība ir pilnīga paļāvība, kurā esmu brīvs rīkoties. Esmu atbildīgs dzīves un Radītāja priekšā, kurš man devis visus instrumentus, piemēram, talantus. Varētu tos vienkārši izniekot, ja neesmu atbildīgs,” pārdomās dalās Inese, būdama pārliecināta, ka pilnīgu brīvību var sasniegt tikai Dievā. Lai to iegūtu, jānoiet ļoti garš ceļš, jo pārsvarā dzīvojam elementārajā līmenī, rūpējoties tik, lai būtu “maize, darbs un vīrietis pie sāniem”. “Bet arī gliemezis sasniedza Noasa šķirstu,” smejot iedrošina psiholoģe.
Iespējams mainīties
Noteikt savas brīvības pakāpi arī nav tik vienkārši. To varētu mēģināt, piemēram, atbildot uz Zaratustras jautājumu, kam man vajadzīga brīvība un ko es ar to iesākšu, vai paskatīties, no kā vēlos atbrīvoties un ko dot. “Vai man joprojām ir atkarīgā vai radošā cilvēka brīvība?” jautā I.Kapustjanska, norādot, ka cilvēkam ir iespējams mainīties. To vislabāk secināt, nokļūstot iepriekšējā vidē, sajūtās vai situācijā. Daudziem tad grūti saprast, kā gan es varēju tā dzīvot! Lai izdodas!
Atziņas:
Nepieciešams zināt principus, pakļauties likumiem un disciplīnai, kura, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, rada brīvību.
Ričards Bahs
Uz mana galda guļ vijoles stīga. Tā ir brīva. Es pagriežu vienu tās galu, un tā reaģē. Tā ir brīva. Taču tā nav brīva darīt to, kam vijoles stīga ir paredzēta, – radīt mūziku. Tad nu es to paņemu, iestiprinu savā vijolē un cieši nostiepju. Tikai tagad tā ir brīva būt par vijoles stīgu.
Rabindranats Tagore
Vienīgā brīvība, kas man rūp, ir brīvība rīkoties pareizi un darīt labu; no brīvības darīt ļaunu es labprāt atteiktos.
T.H.Hukslijs
Vita sine libertate, nihil.
Dzīve bez brīvības nav nekas.
Latīņu teiciens
Brīvs ir vienīgi tas, kurš zaudējis visu, kā dēļ ir vērts dzīvot.
Ērihs Marija Remarks
Kaimiņu kamerā vienmēr vairāk brīvības.
A.Davidovičs
Neviens nevar būt pilnīgi brīvs, iekams visi nav brīvi.
H.Spensers Lūiss
Ja sabiedrība piegriezta pēc mūsu mēra, mēs to dēvējam par brīvību.
R.Frosts
Ak, brīvība, cik noziegumu tiek veikts tavā vārdā!
Ž.M.Rolāna
Brīvība – tā ir iespēja darīt visu, kas nekaitē citiem.
M.Klaudijs
Cilvēki nekad neizmanto brīvību, kas viņiem ir, bet pieprasa, ja tās nav.
S.Kierkegards
Brīvība nozīmē – atbildība. Lūk, kāpēc tik daudzi no tās baidās!
Bernhards Šovs
Klasiskas bailes no brīvības – apziņa, ka esi brīvs un ka brīvība ir kaut kas drausmīgs.
Džons Jaulzs
