Alise bija vecmeita, likās, neglābjama vecmeita pirms četrdesmit. Viņai līdz šim nebija laimējies sastapt liktenīgo vīrieti, un, gadiem ejot, bija radusies tāda kā nepatika pret vīriešu dzimumu, un pat nepārvaramās jaunības mīlestības alkas, par kurām jūsmoja draudzenes, nebija piedzīvotas.
Laikam jau Alises audzināšanā bija kādas īpatnības, un tādēļ pretējais dzimums palika tuvu neiepazīts. Tāds liktenis! Un viņa samierinājās. Varbūt viņai kā sievietei kaut kas no dabas nebija iedalīts? Vīrieši viņai gandrīz vienmēr bija gājuši garām, un, Dies` vien zina, kāpēc – nebija jau ne neglīta, ne neizdarīga. Drīzāk otrādi. Reizēm viņa piefiksēja dīvainu faktu: ja kāds patika viņai, sirdī tam iecerētajam viņa neiekrita, un tie nedaudzie puiši, kas pavērās Alises virzienā, likās pavisam netīkami un izbrāķējami jau pirmajā reizē. Varbūt, ja nebūtu mātes mūžīgās kontroles un gaušanās par vīriešu neuzticību un zemiskumu, Alisei būtu izveidojusies arī sava ģimene vai vismaz attiecības. Varbūt! Laikam jau pie vainas bija arī tēva nodevības pirksts, kurš, māti pamezdams, meitai mantojumā atstāja vienīgi neuzticēšanos pretējam dzimumam… Nu ģimenes modelī uz visu dzīvi ietilpa tikai viņas abas: māte Katrīna un viņa. Alise bija vienīgā mātes stute, bet padomdevēja, kontroliere un uzticības persona vienmēr palika māte, kamēr vien bija šai saulei piederīga… Vientulība pēc mātes aiziešanas darīja savu: jebkuras pārmaiņas dzīvē Alisi biedēja, un viņa, pieņemot vientuļnieces likteni, pamazām bija pārņēmusi arī mātes uzskatus: bieži pukojās par niekiem tāpat, kā to darīja māte, reizēm dusmojās uz svešiem cilvēkiem pat bez redzama iemesla un ar nepatiku raudzījās vai katra jaunāka vīrieša virzienā.
Visu savu apzinīgo mūža daļu Alise bija pastniece. Tā dzīvē bija iegrozījies, ka māte vārgās veselības dēļ savu smago pasta somu arvien biežāk uzticēja meitai un gadiem abas strādāja roku rokā. Priekšniecība to nelikās redzam, cita pastnieka amata tīkotāja nebija, un viņas abas itin viegli tika ar palielo pagasta teritoriju galā. Sākumā Alise mātei it kā tikai piepalīdzēja, apskrienot attālākās sētas. Visbeidzot Katrīna dabūja invaliditātes pensiju par kādu hronisku iekšķīgu kaiti, un pasta somu oficiāli sāka nēsāt tikai Alise. Ar aizvērtām acīm viņa varēja izstaigāt visus ceļus, takas un taciņas, un ejot bija daudz laika domāt un vērot apkārtni. Viņa pirmā dzirdēja atlidojušā cīruļa
treļļus, dzeguzes “ku-kū” un bija iemanījusies vasaras otrajā pusē satikt uz zāļainās takas griezes garkājainos bērnus. Tas bija tik skaisti: griezes cāļi soļoja rindiņā kā zaldāti, nepamanot gājēju. Vēl labu laiku pastniece kā bērns priecājās par piedzīvoto tikšanos. Daba Alisi allaž aizkustināja, un viņa dabu izprata. Arī savu darbu viņa mīlēja. Pastnieci vai katrā sētās gaidīja: avīžu ziņas, pensijas un pabalstus un arī sīkos pakalpojumus. Kādam vajadzēja zāles no aptiekas, citam maizes klaipiņu. Alise bija čakla, izpalīdzīga un pildījusi savu darbu, kā teiktu, pēc labākās sirdsapziņas. Tenkas apkārt nenēsāja un nekad nevienam par savu likteni nesūdzējās. Viņa bija klusa un allaž sevī ierāvusies. Personīgās domas palika pie pašas, un nebija jau ar ko dalīties… Kad cilvēku mājās neviens negaida, sāka likties, ka uzmācas dīvainas domas, un tās Alisi reizēm baidīja. Pēc mātes aiziešanas viņa sāka just tādu kā savu domu spēku: varbūt tā bija kāda intuīcija par lietām, kas varēja notikt ar citiem? Varbūt viņa vienkārši bija vērīga un redzēja notikumu sakarības? Viņreiz pat, redzot vienu māju saimnieku pār pļavu ejot, viņa pie sevis nodomāja: tas nu gan nav vesels cilvēks, nelāgi izskatās, ka tikai pēkšņi nenomirst! Un, skat, pēc pāris dienām nav vairs kam pensiju maksāt! Kā nelabā doma piesējusies, tā netikt no tās Alisei vaļā, un viņa redzēja garā to, ko negribētu ne redzēt, ne teikt. Ja dienā vēl kaut kā nelūgto domu darba steigā aizdzina, tad naktī sapnī vīzija atkal klāt neierastā spožumā. Alise bija ievērojusi, ka viņas viedās domas vairāk grozās ap vīriešiem. Kādu dienu kāds vīrs – šoferis paņēmis viņu mašīnā pavest gabaliņu. Nepazīstams cilvēks. Nekādas sarunas īsajā ceļa gabalā nesanāca, tikai izkāpdama no mašīnas, Alise, kā kādas balss skubināta, kopā ar “paldiesu” pasaka:
,,Brauciet tālāk uzmanīgi! Man liekas, ka man tas jums jāpasaka. Es nojaušu…”
Vedējs tikai nosmejas, lai nepiesaucot nelabo. Pēc brīža Alma dzird tādu troksni, kāds rodas, kad saskrienas spēkrati. Atskatās, un… turpat vai pārsimt metrus atpakaļ, putekļu mākonim izklīstot, pavēries vēl nesen caur Alisei apziņu izskrējušais brīdinājums: avārija! Divi autiņi kopā ceļa līkumā! Alisei kā elektriskā strāva izskrējusi caur ķermeni: kā viņa to spējusi paredzēt? Metusies uz avārijas vietu raudzīties, kas noticis un kā palīdzēt. Par laimi abi šoferi tikai tādi kā apjukuši, izrausušies no mašīnām ar mazām brūcēm sejā. Mašīnas gan pabuktētas. Tas, kurš Alisi vedis, uzreiz atpazinis neseno pasažieri, un ļāvies viņas gādīgajām rokām, pārsienot skrambas pierē. Alise pa savu pastnieces mobilo telefonu izsaukusi ātro palīdzību: maz kas var būt noticis ar cilvēkiem pēc tādas saskriešanās! Alise iegaumējusi mašīnas numurus, kā jau tas vērīgam cilvēkam pienākas, sagaidījusi ātros, un devusies savās gaitās tālāk, pārdomājot notikušo. Kā viņa bija spējusi kaut ko tādu nojaust?
Nu atcerējusies vēl dažas zīmīgas nojautas, kas reizēm piepildījušās, un nākusi pie secinājuma, ka tādas vīzijas viņu apciemojušas tikai pēdējā laikā, visdrīzāk, kopš mirusi māte un viņa pasaulē jūtas viena. Tās viedās domas bijušas tik spēcīgas, gandrīz nepārvaramas, kā bijis arī šīs avārijas sakarā. Dīvaina reizēm Alisei šķitusi izjūtu pasaule – it kā viņa uz lietām raudzītos no malas. Arī pēc avārijas viņa nav radusi mieru, kā apsēsta aizvien atcerējusies un pie sevis atkārtojusi iegaumēto mašīnas numuru, krāsojumu un skaidri paredzējusi, ka viņa vēl satiks tās reizes vedēju. Tā arī noticis. Vienu rītu, kad pasta soma atkal bijusi plecā, viņa tik skaidri sajutusi dīvainas tikšanās gaidas, ka jutusies vai slima. Viņa tik daudz bija par avāriju domājusi, ka vienu brīdi gribējusi policijā noskaidrot mašīnas īpašnieka personību, tad tomēr savas domas nobremzējusi: sak pienāks laiks, vēl jāpagaida! Un laiks pienācis.
Šoreiz tas pats vedējs kādu mēnesi pēc avārijas atkal panācis pastnieci gandrīz vai tanī pašā vietā, kur viņa autiņš avarējis toreiz. Nu jau bijis par ko runāt. Iepazinušies. Jānis desmit dienas atgulējis slimnīcā, jo bijis smadzeņu satricinājums. Mašīna arī bijusi jālabo. Tā pagājis tas laiks. Domājis sev par brīnumu bieži par dīvaino gaišreģi – pastnieci. Alise vaicājusi, vai tad nebijis cits, ko domāt, un Jānis atbildējis, ka ir atraitnis un sievu apglabājis pirms gada. Tā ka domas pašam arī bijušas vairāk par pagātni nekā nākotni. Vai Alisei neliekoties, ka viņi esot liktenīgi satikušies, un arī Alise izstāstījusi nesenajam svešiniekam, ko jutusi, ko domājusi, kā paredzējusi arī šo satikšanos. Runādamies viņi, mašīnā sēžot, bija it kā aizmirsuši par laika plūdumu. Viss ticis izrunāts un uzzināts, it kā viņi jau sen būtu pazīstami.
Viss beidzies, kā saka, laimīgi un kā pasakā. Alise tikusi vaļā no savas vecmeitības, viedās domas arī pagaisušas un nav vairs traucējušas. Laimīgi cilvēki nav viedi! Tikai reizēm jaunais laulātais pāris pieminējis, ka abus kopā laikam savedušas tās divas sievietes no debesu mājām: Alises māte un Jāņa sieva, kura sapnī reiz pēc bērēm Jānim teikusi: “Gaidi! Viens tu mūžā nepaliksi! Es par to gādāšu.”
Sakiet nu, vai paredzējumi ir vērā liekami un nopietni ņemami? Ne velti saka, ka savam liktenim neviens nevar izbēgt. Tā tas notika ar Jāni un Alisi.
