Manuprāt, ar politiku ir tāpat kā ar gleznu. Ja to aplūko pārāk tuvu, tad vairs nespēj izprast un saskatīt tās jēgu.
Līdzīgi ir arī ar vēsturi, kurā, gribam to atzīt vai ne, viss notiek pa apli. Jau 1919.gadā rakstnieks Kārlis Skalbe ir teicis, ka “Latvija ir apstājusies, viņa ir apsēdusies, it kā būtu sitienu pa galvu dabūjusi. Kāpēc viņa neiet, kāpēc mēs nedzirdam viņas jaunos soļus? “Apmierinieties, pacietieties, nogaidiet,” mums saka. Labi, mēs to jau sākam darīt.” “Apsēdusies” Latvija ir arī šodien, bet tas vēl ir pārāk maigi sacīts. Šobrīd mēs gandrīz pēdējiem spēkiem lienam pie Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda galda ar izstieptām rokām cerībā, ka tajās kaut kas tiks ielikts. Pagaidām šī līšana vēl līdzinās nelielai agonijai, kas līdzīgi orkānam pieņemas spēkā. Diemžēl briesmas mums vēl ir tikai priekšā. Ja nespēsim tās pārvarēt, tad mums aiz muguras stāvēs nelaime. Atcerēsimies, ka briesmas ir tikai tad, ja mēs topam gļēvi un iemiegam. Neko darīt, laiks ar mums visiem jau ir paspēlējies, dažbrīd mūs tā iemidzinot, ka vairs nepratām interesēties par cilvēku likteņiem, ar katru dienu aizejot arvien tālāk no cilvēcības, arvien vairāk ļaujoties naudas un mantas varai, nespējot pateikt vārdu “pietiek!”. Kas šodien ir palicis no tā laika, ko mēs tā gaidījām, par ko sapņojām, ko sargājām, stāvot uz barikādēm? Ir palikuši parādi bankām, negodīgas rīcības rezultātā izauguši miljonāri, arvien tukšāki lauki un mājas… Mēs šodien esam aizmirsuši, ka neviens labāk par latviešu zemnieku nav pratis cienīt mantu. Mūsu uzdevums šodien ir dzīves atzīšana. Ja to sapratīsim, tad viss labais kādreiz atgriezīsies.
