Māte Terēze ir teikusi: “Šodien pasaulē ir tik daudz bēdu, un es domāju, ka liela daļa no tām nāk no mājām. Pasaule cieš tik ļoti tāpēc, ka nav miera. Un miera nav tāpēc, ka miera nav ģimenēs. Mums ir tūkstošu tūkstošiem izpostītu pavardu. Mums ir jāpadara savas mājas par līdzjūtības centriem, jāiemācās piedot līdz galam.” Kopš pagājušā gada 15.maijs arī Latvijā ir Ģimenes diena, tāpēc par ģimeni kā vērtību un ar to saistītajām problēmām saruna ar Mārīti Korni, kura ir Gulbenes pilsētas domes sociālā darbiniece darbā ar ģimenēm un bērniem.
– Kā jūs raksturotu ģimenes, ar kurām saskaraties tiešajā darbā?
– Manā redzeslokā nonāk ģimenes, kurās ir kāda problēma, un tās ir gatavas par šo problēmu stāstīt, lai tad kopīgi rastu risinājumu. Ir arī tādas ģimenes, kuras nedomā, ka problēmas ir jārisina, jo ir labi tā, kā ir, tas nekas, ka bērns neapmeklē skolu, klaiņo. Uzskatu, ka valstī ir atstāts novārtā ģimeņu izglītošanas jautājums. Saprotu, valstī ir krīze, bet tas nenozīmē, ka ir jārunā tikai par grūtībām, par naudas līdzekļu trūkumu, zagšanu un tamlīdzīgi, jo tas rada vispārēju stresu, radot sajūtu, ka no šī negatīvā nav izejas. Katru dienu pie manis pēc padoma vēršas vecāki, kuri rūpējas par bērniem, bet viņi ir izmisumā. Nav naudas, krājas parādi, bērniem jāturpina mācības, bet studijām naudas nav, ir neziņa, vai būs darbs. Ja būtu vairāk pozitīvās informācijas, tad vecāki zinātu, ka palīdzību var meklēt ne tikai vietējā pašvaldībā, bet arī dažādās valsts iestādēs. Šodien viss lielākoties aprobežojas tikai ar pašvaldību. Kamēr strādāju šajā amatā, no pilsētas domes neesmu saņēmusi atteikumu palīdzēt ģimenēm pat tad, ja tās ir sociālā riska ģimenes. Tomēr jāsaprot, ka pašvaldības nav bezizmēra. Tās var piešķirt labākajā gadījumā vienreizēju pabalstu, atbilstoši noteikumiem piešķirt trūcīgās ģimenes statusu, ja uz cilvēku ģimenē neiznāk 90 lati. Šodien vecāki ir gatavi strādāt pašu vienkāršāko darbu, lai nenonāktu šajā statusā. Daudzi pēc mūsu sarunām ir atraduši darbu pie zemniekiem un citur.
– Ne jau visiem ir viegli stāstīt par grūtībām. Daudziem varbūt ir kauns?
– Tomēr ir jāsaņemas un jānāk pie mums, lai pēc tam vecāki paši pieņemtu lēmumu, kā rīkoties tālāk. Mēs esam atvērti jebkuram cilvēkam. Saprotu, ka ne katrai mātei pietiek drosmes atnākt pie manis pieņemšanas laikā, jo tad aiz durvīm ir rinda. Dzīvojam mazā pilsētā, kur cits citu vairāk vai mazāk pazīst, tāpēc mātes baidās, ka ziņa par sociālā dienesta apmeklējumu ātri aplidos pilsētu. Jābeidz uzskatīt, ka sociālais dienests strādā tikai ar riska ģimenēm, ka pēc tā apmeklēšanas cilvēkam ir uzlikts zīmogs. Ja tomēr grūti pārvarēt šo kauna sajūtu, ir iespējams vienoties par konkrētu laiku, lai aprunātos. Diemžēl traucē arī latviešu kūtrums.
– Kādas problēmas saskatāt ģimenē, kur māte viena audzina savus bērnus?
– Labi, ja bērna dzimšanas apliecībā ir norādīts arī tēvs. To es uzskatu par ideālu variantu, tomēr ir arī tā, ka tēva vārda vietā ievilkta svītra. Bērns ir divu cilvēku radīts, tāpēc viņam ir tiesības uz abiem vecākiem. Viņam ir jāzina, kura ir viņa māte, kurš ir viņa tēvs.
– Zinu daudzas labi situētas ģimenes, kurās bērnam netrūkst nekā, izņemot tēvu. Statistikas nav, bet vientuļo māmiņu skaits tomēr pieaug.
– Mēs ļoti daudz šodien runājam par tirgiem, par cenām, par Eiropas Savienību, bet par ģimeni kā vērtību aizmirstam. Iemaņas biznesā mums iedos jebkura augstskola, bet nevienā nemāca, kas ir ģimene un kā to veidot. Valda uzskats: mani mamma izaudzināja viena, arī es savus bērnus izaudzināšu viena. Diemžēl šis uzskats pārmantojas no paaudzes paaudzē. Tas ir ģimenes modeļa izkropļojums. Ir pierādīts – ja līdz trīs gadu vecumam bērns nav saņēmis abu vecāku mīlestību, uzmanību un gādību, tad pusaudža vecumā viņā izpaužas agresivitāte, nosliece uz dažādām atkarībām. Triju gadu posms būtībā ir cilvēka dzīves pamats. Ja arī nākamajos trīs gados vecāki palīdz bērnam apgūt dažādas dzīves prasmes, stāsta, kas ir labi, kas – slikti, tad bērns ir pilnībā sagatavots dzīvei. Diemžēl nepilnās ģimenēs māmiņa nespēj iedot šīs prasmes, jo viņa ir viena. Daudzas mātes stāsta, ka ir atradušas draugu, kuram ir brīnišķīgas attiecības ar viņas bērnu. Tas ir labi, tomēr tāpēc nedrīkst noliegt bērna tēvu. Ja tēvs bērnam māca noliegumu pret māti vai otrādi, tad arī bērns sevī noliedz šo otro pusi. Viņā rodas diskomforts, kas izpaužas pusaudža vecumā.
– Tas nozīmē, ka šis vecums ir kā spogulis vecāku iepriekš pieļautajām kļūdām?
– Noteikti! Pusaudža vecumā skaidrāk nekā jebkad var redzēt, kurās ģimenēs regulāri notiek skandāli, lai arī vecāki to mēģina ārēji slēpt. Lielu ļaunumu nodara fakts, ka vecāki melo saviem bērniem un dod solījumus, kurus nepilda, bet vēlāk atpērkas ar saldumiem vai kādu citu dāvanu. Mums, pieaugušajiem, bieži vien šķiet, ka mazs bērns neko nesaprot – gan jau samīlēšu un viss atkal būs labi. Diemžēl pārdzīvojumi, kas krājas, pusaudža vecumā laužas uz āru. Kad mēs vienreiz paturēsim prātā, ka tēva un mātes loma ģimenē ir galvenā! Vecāki var nedzīvot kopā, bet viņiem nav tiesības vienam otru noliegt.
– Vai pēc sarunām ar vecākiem jau spējat prognozēt, kas notiks ģimenē?
– Varu, bet ir tā sauktās augsta riska ģimenes, kas diemžēl ir neprognozējamas. Ja vienā dienā, kad aizbraucam tās apsekot, viss ir labi, tad jau nākamajā dienā situācija ir absolūti mainījusies un jāsāk domāt, ko iesākt ar bērnu. Viņu pieskatīt uzņemas radinieki, bet pēc dienas vecāki ir klāt un dievojas, ka tā vairāk nedarīs. Tā tas notiks bezgalīgi. Šajās ģimenēs vecāki neko neplāno, jo viss notiek spontāni. Tas nenozīmē, ka šie vecāki savus bērnus nemīl un nav ar viņiem kopā. Arī šīs riska ģimenes veidojas no paaudzes paaudzē, jo bērni veido līdzīgu ģimenes modeli, kāds ir bijis viņu vecākiem vai vecvecākiem. Strādājot ar augsta riska ģimenēm, vārdiska audzināšana vien nepalīdz, te jau ir vajadzīgi līdzekļi. Šīm ģimenēm agri pavasarī piedāvājam risinājumu, kas līdz šim no viņu puses netika sadzirdēts, proti, apstrādāt kaut nelielus zemes gabalus, lai izaudzētu dārzeņus savai iztikai. Lielākā daļa ģimeņu ir sapratušas, ka tas ir jādara, jo pretējā gadījumā iztikt būs ārkārtīgi grūti. Pat tad, ja nekā cita nebūs, bērns varēs izraut burkānu no vagas un apēst. Diemžēl ir gadījumi, kad šajās ģimenēs vecākiem nav prasmes rīkoties ar naudu.
– Vai nākas sastapties ar vardarbību pret bērniem?
– Galvenokārt tā ir emocionālā vardarbība sociālā riska ģimenēs, kur abi vecāki kaujas, bet bērni to visu redz. Tēvs, sitot mātei, nepadomā, ka šis sitiens vēl vairāk sāp bērnam, jo viņš mīl abus vecākus. Šādos gadījumos aicinām talkā policiju. Ir arī tā, ka ģimenes šodien pašas “izmet” bērnu uz ielas, jo vecāki netiek ar viņiem galā. Tāpēc pozitīvi vērtēju faktu, ka skolās strādā sociālie pedagogi, un ir jādara viss, lai viņi turpinātu strādāt. Problēma, ar kuru sastopamies, ir vecāku aizbraukšana strādāt uz ārzemēm, bet arī bez naudas iztikt nav iespējams. Bērniem nav viegli saprast, kā var būt tā, ka nav naudas, nav darba. Pusaudži pat izvairās par to ar kādu runāt. Bet tāda diemžēl ir valsts politika. Tieši tāpēc ar bērniem par visu ir daudz jārunā un arī paši bērni jāuzklausa. Bērni ir pārpildīti ar asām izjūtām no malas, tāpēc viņiem vēl jo vairāk ir jāsaņem mīlestība un miers ģimenē. Vissvarīgākās ir vecāku un bērnu attiecības ģimenē. Galvenais, lai tajās valdītu mīlestība pat tad, kad ir grūti!
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Mārīte Korne.
Dzimusi: 1956.gada 29.martā Stāmerienas pagastā.
Izglītība: Kalnienas pamatskola, Rīgas Pedagoģiskā skola, Liepājas Pedagoģiskais institūts, Latvijas Universitāte, Daugavpils universitātē iegūts maģistres grāds psiholoģijā un sociālajā darbā, šobrīd studē Hamburgas Geštaltinstitūtā, lai iegūtu tālākizglītības supervizora specilalitāti.
Darbs: Stāķu pirmsskolas izglītības iestāde, Stradu pagasta sociālā darbiniece, Gulbenes vidusskolas psiholoģe, Gulbenes pilsētas domes sociālā darbiniece.
Ģimene: precējusies, dēls Rihards studē RTU, meita Agnija strādā Londonā.
