Jaungulbenietes Almas Māliņas dzīvē ir diena, kuru 86 gadus vecā sieviete neaizmirsīs nekad. Pirms trīs gadiem viņa šajā dienā zaudēja meitu un saņēma zvanu no Anglijas. Zvanītājs bija viņas likumīgais vīrs Mārtiņš, par kuru Alma neko nezināja 62 gadus.
“Ar Mārtiņu mūs 1942.gadā salaulāja Gulbenes luterāņu baznīcas mācītājs Ādolfs Čops. Man bija 21gads. Tolaik ātrāk nemaz nevarēja laulāties. Uz baznīcu katrs braucām atsevišķi, bet no baznīcas uz Jaungulbeni abi vizinājāmies Jaungulbenes muižas barona karietē. Bija gan balta kleita un plīvurs, gan daudz viesu, jo Mārtiņš te bija dārznieks – mantzinis. Labi ieredzēts cilvēks. Arī maniem vecākiem saimniecībā nekā netrūka,” atceras Alma. Diemžēl jaunlaulātajiem bija lemts būt kopā tikai pāris gadus, jo Mārtiņš tika iesaukts karot. Neilgās mīlestības laika liecība šodien ir dēls Laimonis. “Ejot projām, Mārtiņš man sacīja: “Almiņ, mājās mani negaidi, kārto pati savu dzīvi tālāk!” Ko viņš ar to domāja? Tas bija kara laiks, neko jau nevar padarīt,” prāto Alma. Pēc kara Mārtiņš sūtījis Almai vēstuli, uz aploksnes norādot viņas vecāku adresi, bet vēstule adresātus tā arī nesasniegusi, jo Almas vecāki tolaik jau atradušies Sibīrijā. Bijuši arī citi Almas meklējumi, bet arī tie nav devuši rezultātus. “Tie bija labi trīs kopdzīves gadi, lai gan tā īsti nemaz nepaspēju viņu iepazīt. Nezinu, kāpēc pati nemeklēju Mārtiņu? Bet tolaik jau bija cita vara un cita teikšana. Tikai tad, kad mazmeita sāka veidot dzimtas koku, ar lielām pūlēm mums izdevās viņam sadzīt pēdas, jo znotam Amerikā dzīvo brālēns. Viņš ievietoja avīzē sludinājumu,” nopūšas Alma. Viņa rāda izgriezumu no kādas Amerikā izdotas avīzes, kurā redzams Mārtiņam līdzīgs vīrietis ar tādu pašu uzvārdu, tikai ar citu vārdu un dzimšanas gadu. “Re, atsūtīja man citu vīrieti,” viņa smejas. Tomēr meklēšana vainagojās ar panākumiem.
Vieno tālrunis un pastkartes
Alma uz galda kārto Mārtiņa uz svētkiem un dzimšanas dienām sūtītās pastkartes. Tajās laimes, izturības, mīlestības un prieka vēlējumi. Turpat arī fotogrāfijas, kurās redzams nu jau 93 gadus vecais Mārtiņš kopā ar dēlu Laimoni. “Šo trīs gadu laikā Laimonis jau vairākkārt bijis Anglijā pie tēva. Arī 23.jūnijā viņš dosies turp kopā ar sievu un dēlu. Es gan uz Angliju negribu braukt. Ko tur darīšu? Aizbraukt un tūlīt šķirties? Es to nevarēšu izturēt. Mana vieta ir te,” saka Alma. Ar Mārtiņu viņu vieno tālruņa zvani. Pirmā saruna bijusi pavisam īsa. Tai sekojušas citas, kas ilgušas pusstundu un vairāk. “Viņš piezvana man, es – viņam. Viens otram stāstām, kā dzīvojam, bet vai tad visu dzīvi maz ir iespējams pa tālruni izrunāt? Mārtiņam ir vieglāk, jo viņš vismaz spēj iztēloties Jaungulbeni tādu, kāda tā bija toreiz, bet es Angliju iztēloties nevaru. Dēls pat Jaungulbeni safotografēja, lai redz, kāda tā ir kļuvusi šodien. Arī manas fotogrāfijas Mārtiņam ir.” Alma nenosoda Mārtiņu, ka viņš negrasās braukt uz Latviju. “Ko viņš te darīs? Ieraugot un uzzinot to, kā dzīvojam, būs “beigts”. Man sāpēs sirds, redzot viņa pārdzīvojumus. Abi jau vairs neesam nekādi jauniem. Arī veselība pie vainas. Mārtiņš pārcietis smagu ievainojumu, es šodien slikti redzu, pat cilvēkus ir grūti atšķirt.”
Nebijām vieni
Alma zina, ka Mārtiņš Anglijā tā arī neatradis savu otro pusi, ka viņam bijusi draudzene, bet mūža nogali viņš tomēr pavada viens, būdams pilnā valsts apgādībā. Alma neko nepārmet, jo arī pati dzīvi vadījusi kopā ar Ernestu Eizentālu, kopīgi uzbūvējot māju un izaudzinot meitu, kuras vairs nav. “Mārtiņš stāstīja, ka bijis rūpnieks, varējis būvēt pats savu māju, bet nebūdams pārliecināts, ka būs, kam to atstāt, no šīs ieceres atteicies. Biju pārsteigta, ka viņš perfekti runā latviski, pat bez akcenta. Kad pirmo reizi tālrunī izdzirdēju viņa balsi, uzreiz nepazinu, bet tagad jau šķiet, ka sarunājos ar tuvu cilvēku, tikai nesatiekamies. Ja es labāk redzētu, tad jau mēs varētu arī internetā sazināties. Man tas dikti patiktu. Mēs viens otram neko nepārmetam un joprojām iztēlē viens otru redzam jaunus, tādus, kādi bijām pirms 62 gadiem,” saka Alma un prāto, kādu ciemakukuli līdz ar dēlu aizsūtīt Mārtiņam. “Būs jāsaka, lai kaut ko nopērk. Viņš jau man arī konfektes sūta, esmu saņēmusi arī naudu no Mārtiņa. Priecājos, ka dēls ārēji ļoti līdzinās tēvam. Arī raksturā ir daudz kas kopīgs, piemēram, noteiktība. Ko izdomā, to noteikti izdara.”
Dēvē par leģendu
Almu dēvē arī par Jaungulbenes pagasta leģendu. Viņa par to smejas un bilst, ka šāds apzīmējums viņai piestāvot, esot tak Jaungulbenes pagastā dzimusi, augusi un visu mūžu pavadījusi. Vairāk nekā 40 gadus stāvot aiz veikala letes, tas Almai ļāvis sekot līdzi visām izmaiņām, kas notikušas pagastā.
“Es par dzīvi nesūrojos, jo savā garajā mūžā esmu pieredzējusi visu – arī trūkumu un kara šausmas. Tikai nezinu, kā citi te turpmāk dzīvos. Savulaik Jaungulbene bija inteliģents pagasts, jo pils ēkā atradās mājturības skola. Tolaik parks bija tā sakopts, ka uz zāliena varēja naudu skaitīt. Te bija arī dziedāšanas un ugunsdzēsības biedrība. Tagad te nekā vairs no tā nav. Agrāk jau nebija tā, kā šodien, cilvēki aiziet uz pagastu un tikai prasa: “Dodiet!” Mēs ģimenē bijām seši bērni. Es vecākā. Vairs ir palikusi tikai viena māsa. Visi strādājām kopā ar vecākiem,” prāto Alma un atkal pievēršas Mārtiņam sūtītajiem apsveikumiem. “Jā… Pat, ja Mārtiņš, man nezinot, atbrauktu uz Latviju, es viņu arī neredzot noteikti pazītu pēc balss. Reiz viņam sacīju, ja nevarēja pats atbraukt, lai tad vismaz Latvijas smiltainē tiek apglabāts, bet to jau neviens nezina, kā būs.” Ja Almas un Mārtiņa tālsarunām nav noteiktas dienas un stundas, tad 2.jūnijā Alma ar satraukumu sirdī dosies pie pastkastes, jo zinās, ka tajā būs apsveikums no Mārtiņa viņas 87. dzimšanas dienā.
