Dzirkstele.lv
Šajā skaistajā, tveicīgajā Latvijas vasarā mana bijusī kolēģe Veronika Apsīte, dzimusi Laizāne (1936.30.10.-2023.30.06.), līdz ar ceriņu, jasmīnu, kreimeņu un peoniju smaržu ir atvadījusies no visa, ko mīlēja šeit, šajā pasaulē.
Kad saņēmu šo ziņu, nevarēju rast mieru. Līdz ar Veroniku jeb skolotāju Veru, kā mēs viņu saucām, esmu zaudējis pēdējo savu darbabiedreni, ar kuru kopā tiku strādājis Druvienas astoņgadīgajā skolā, sākot ar 1955./1956. mācību gadu. Mūsu kolēģes toreiz bija arī Biruta Žvīriņa, dzimusi Kamša, Velta Dūrīte, dzimusi Plūmīte, Dzidra Pliķēna, dzimusi Pērkone, un Ausma Zirne, dzimusi Rūnika. Mūsu direktors bija Vilberts Pidiks. Visus šos cilvēkus esam jau pavadījuši mūžībā.
Manas kopīgās darba gaitas ar Veru nebija ilgas, drīz vien darbu turpināju Lizuma vidusskolā. Bet Vera palika uzticīga Druvienas skolai vēl ilgus gadus. Viņa bijusi skolotāja ne vienai vien druvēniešu paaudzei.
Atminos to mācību gadu, kad vienlaikus Druvienā darbu uzsākām seši jaunie pedagogi. Es biju vecākais no visiem, man bija 23 gadi. Verai bija tikai 19 gadu. Mēs ar viņu – novadnieki, abi no Latgales. Vera mēdza teikt: “Jāzep, parunāsim latgaliski!”
Bijām draudzīgs kolektīvs. Skolotāja maize nebija nekāda biezā, bet tas netraucēja būt optimistiem, jo bijām taču jauni. Skolā strādājam sešas dienas nedēļā, bet vasarā mūs nodarbināja kolhozs un par to neko nemaksāja.
1956.gadā mūsu skolā tika tika izveidota klase bērniem ar īpašām vajadzībām. Tas bija kas jauns. Kolēģi baidījās uzņemties atbildību mācīt šos bērnus. Vera nenobijās, kaut nezināja, kā būs. Ar visu tika galā. Un, kad pārējie kolēģi uzzināja, ka par darbu šajā klasē pedagogam samaksa ir salīdzinoši lielāka, apskauda Veru. Bet viņa savu izvēli bija izdarījusi, neko par atalgojumu vēl nezinādama. Skolotāja Vera – tā viņu sauca arī bērni. Viņa bija ļoti atdevīga darbam – gan stundās, gan ārpusstundu darbā. Vienmēr izdomāja, kā bērniem skolas dzīvi samiksēt ar bērnības priekiem. Atceros – viņa ziemā rīkoja braukšanu ar ragaviņām, bija iniciatore pasaku pēcpusdienām un kulinārijas pasākumiem. Atceros, kā skolas virtuvē Vera virtuozi prata uz plīts virsmas izcept gardumgardas kartupeļu šķēlītes. Bērni tās bija iesaukuši par “Veras bliņām”. Viņa ļoti rūpējās par internāta bērniem. Svētdienās nesa viņiem savas mājas ēdienus. Tā bija plāna maltīte, taču – no sirds.
Tādu es paturēju prātā Veru uz visu mūžu – vienmēr jaunu, vienmēr darbīgu, iejūtīgu, sirsnīgu. Atceros viņu arī kā aizrautīgu grāmatu lasītāju. Bijām labi darbabiedri. Un tomēr Vera nevienam, arī man, nekad neatklāja savu sirdi. Tāda bija viņas sievišķīgā daba.
Vera ir pēckara gadu skolotāja. Un zinu, ka viņu atceras un ar labiem vārdiem piemin ne tikai pašas divas meitas un mazbērni. Skolotāju Veru atceras arī viņas skolēni. Arī tie, kuri mācījās klasē bērniem ar īpašām vajadzībām. Pavisam negaidītu atgādinājumu šajā sakarā es piedzīvoju 1988.gadā, kad darba jautājumos iznāca būt Litenes pansionātā. Tur daži iemītnieki negaidīti mani uzrunāja: “Skolotājs Odumiņš?” Un nākamais viņu jautājums bija par skolotāju Veru. Tas bija tik satriecoši sirsnīgi!
Vera ir guldīta Druvienas kapsētā. Viņas šīs zemes gaitas ir noslēgušās. Cieņā un draudzībā noliecu galvu, pieminot skolotāju Veru.
– Jāzeps Odumiņš
