Māri Olti pazīstam kā “zaļā” dzīvesveida piekritēju. Par visu Mārim ir savs viedoklis. Uz diskusiju “Cilvēks krīzē vai krīze cilvēkā”, ko organizēja Eiropas Komisijas “Europe Direct” informācijas centrs Gulbenē, viņš ieradās no Valmieras rajona, kur tieši todien notika kārtējā TV raidījuma filmēšana. Māris televīzijā bieži redzams, visvairāk tieši saistībā ar “zaļo” dzīvesveidu.
– Latvijas Universitātē esmu mācījies bioloģiju, bet, ieņemot pietiekami aktīvu pozīciju, esmu kļuvis ne tikai par biologu, bet arī par plašāka spektra notikumu pētnieku. Tomēr neesmu tik liels speciālists, kā cilvēki, iespējams, domā. Esmu brīvais radikālis, kurš cenšas nekur neiekļauties. Savā laikā mēs aicinājām cilvēkus sargāt lašus, savulaik ar “Zaļo punktu” esmu aicinājis šķirot atkritumus. Sešu septiņu gadu laikā Latvijā panācām to, kas Vācijai investīcijās prasīja miljoniem naudas un desmit gadus, proti, cilvēki iemācījās šķirot atkritumus. Izņēmums laikam būs Rīga, kur ne mūžam līdz galam tas netiks atrisināts. Vienmēr ir vajadzīgi domubiedri un bieži vien jādara tas, par ko tev ne vienmēr maksā. Mēdzu smieties, ka es strādāju par Māri Olti, lai atbildētu uz jautājumiem, kurus man bieži vien vēlās vakara stundās uzdod nezināmi cilvēki. Viens ar otru izrunājamies, lai gan, noliekot tālruņa klausuli, tā arī neuzzinu, kurš man ir zvanījis. Tā ir ļoti laba sajūta, ka varu cilvēkiem palīdzēt, sākot ar piesārņojumiem, beidzot ar globālākām lietām, piemēram, mazajām spēkstacijām, kas ir izkropļojušas Latvijas upes.
Apmēram deviņus desmit gadus strādāju TV programmā “Vides fakti”, astoņus gadus darbojos valsts radio un arī privātajās raidstacijās. Manu šā brīža nostāju ir veidojusi lauku puikas sajūta par to, ko un kā vajadzētu darīt. Ja deputāti un eiroparlamentāristi uz visu raugās no augšas, tad mēs no lejas esam radījuši tādas sabiedriskās organizācijas, kas savulaik apturēja daudzas cūcības, bet daudzas tā arī nevarēja apturēt. Filozofiski ir tā: ja mēs negribam, lai cilvēki slimotu, tad viņiem ir jājūtas laimīgiem un priecīgiem, kā arī viņiem vairāk vai mazāk ir vajadzīgs savs vaļasprieks. Tas, kas viņiem ir sirdslieta. Ja cilvēks ir nodarbināts ar gaišām un labām domām, tad jau viss ir kārtībā.” Cilvēkiem uz daudziem notikumiem var būt dažāds skatījums, bet man patīk dzīvelīgi apgalvojumi, kam ne vienmēr ir praktisks pamats.
Cilvēki līdzinās skudrām
Cilvēks līdzinās skudrai, kuras dzīves ilgums ir trīs dienas. Ja skudra piedzimst un visas trīs dienas ir lietainas, būdama viņsaulē, viņa visiem stāstīs, ka pasaule ir slapja, absolūta “bedre”. Kāpēc piedzimu, vispār nezinu. Tajā pašā laikā skudra, kas būs piedzimusi saulainā un siltā laikā, stāstīs par tik daudz jaukām lietām uz zemes. Viss ir atkarīgs no viedokļa. Cilvēki zināmā mērā ir tādas pat skudras, kuras ļoti gribētu, lai viss uz zemeslodes notiek lēnām un mierīgi, bez jebkādas svaidīšanās un ārdīšanās. Tad mēs varētu brīnišķīgi visu salikt pa plauktiņiem un reaģēt tieši tā, kā konkrētajā brīdī vajag. Diemžēl tā nav, jo ir tirgotāji, kuri mūs biedē, vēl citi satrauc ar globālo sasilšanu, ar ozona caurumiem un dažādām slimībām. Protams, tam visam ir faktisks pamats, jo, sākot runāt par globālām problēmām, cilvēki kļūst vērīgāki un uzmanīgāki. Tā ir sava veida informācijas “iebarošana”, kas liek cilvēkiem nemitīgi par kaut ko raizēties.
Esam dažādu režīmu “ravēti”
Savulaik biju eiroskeptiķis, bet šobrīd domāju, ka lielās organizācijās, kurās ir daudz lēmēju, iespējams labāk izstrādāt kopējus attīstības virzienus.
Mūsu valsts politiķi bieži vien velk “segu” tik tālu katrs uz savu pusi, ka tas vairs nav pat pieklājīgi. Runājot par vidi, jūtu, ka tiem, kas ir pie varas, vairs nav iespējams “uzbraukt augumā” vai kaut kādā veidā viņus atmaskot. Viņi visu kā krupi norij un turpina strādāt. Ir cilvēki, kuri dara visu, lai pierādītu, ka alternatīvās enerģijas ieguve Latvijā ir muļķība, ka vēja parki ir nevajadzīgi. Mēs šobrīd mācāmies, bet es nezinu, kādam jābūt mehānismam, lai politiķi iemācītos atbildību par saviem lēmumiem. Tas valstī mani uztrauc visvairāk. Grūtos brīžos, kad ir vajadzīgs padoms, es koncentrējos uz savu ģimeni, kurā aug divi puikas. Savu gudrību lieku savos bērnos, jo viņi ir mūsu nākotne. Vienīgais – slikti, ka publiski bliež, ka nav vajadzīgas skolas, jo ir jātaupa. Es nesaprotu, ko mēs taupām? Vai mēs taupām uz savu nākotni vai arī gribam veidot vergus, kas tikai paklausa? Mēs jau tā nemitīgi esam “ravēti” no visiem režīmiem.
Spējam visam pielāgoties
Šodienas cilvēks tāpat kā jebkurš parazīts ir diezgan spējīgs pielāgoties visam, kas tiek norādīts no “augšas”. Ja viduslaiku bruņinieku pārceltu uz dzīvi mūsdienās, tad viņš ļoti ātri beigtu dzīvot, jo nespētu pieņemt to, ko mēs uzskatām par normu. Politiķi par daudzām lietām cilvēkus vienkārši muļķo, jo tajā laikā, kad Austrija, piemēram, investē šķeldas ražošanai, Latvijā strīdas par to, ar ko labāk kurināt – ar gāzi vai oglēm? Ja esam dzimuši Latvijā, tad vajadzētu ēst to, kas izaudzis pie mums. Daudzi pavāri to beidzot ir sapratuši un atteikušies no daudzām garšīgām lietām par labu mūsu virtuvei. Vai esam padomājuši, kas notiek tad, ja mēs sametam kuņģī Čīles vīnu, itāļu vīnogas, dāņu sviestu? No Latvijas vairs nav nekā. Tas, ko tu dari uz vietas, vispirms palīdz tev pašam. Ja tā patiešām notiktu, varētu sacīt, ka beidzot cilvēki ir nākuši pie prāta. Mums cenšas iestāstīt, ka Norvēģijas laši ir labāki par Latvijas lašiem, bet tā nav. Lobēšana nodara ārkārtīgi lielu postu.
Esam patērētāju sabiedrība
Uzskatu, ka mēs esam patērētāju sabiedrība. Ja senāk kā informācijas nesējs bija baznīca, mazliet vēlāk komunistiskā partija, tad šodien informācijas nesēj ir dažādi mārketinga paņēmieni. Mums šobrīd, piemēram, Dievs ir “Ariels”. Tur neko nevar izdarīt, jo ar “Arielu” “čakarē” smadzenes tikpat bieži kā senāk ar kompartiju. Gribi vai negribi, tu sāc visu rēķināt kilogramos, gramos un izdevīgumā. Bet es nedomāju, ka tas kaut kādā veidā mainītu cilvēka dabu kā tādu. Cilvēkos tāpat kā dzīvnieku kopumā ir radīti karavīri, zemnieki, tirgoņi, kā arī līderi, bet tas ir tikai ārēji. Agrāk bija noteikts skaits zemnieku, kuri ražo produktu, bet tagad sociālā piramīda ir izjaukta, jo šodien dažādu starpnieku ir vairāk nekā ražotāju. Šodien mūsu sabiedrībā pastāv “biroja planktons” – tie ir cilvēki, kuri sēž pie datora un ražo A4 formāta lapas.
