Jo vecāka kļūstu, jo biežāk atmiņā uzaust bērnības dienu notikumi – it īpaši nerātnības. Lūk, vienas no tām.
Mana tēva mājas atradās ģeogrāfiski nozīmīgā vietā – uz divu apriņķu un gandrīz triju pagastu robežas. Līdz ar to daudzās dzīves jomās visu šo pagastu iedzīvotāju sadzīve bija grodi savijusies. Tā bija arī ar izglītošanos – neliela daļa kaimiņpagastu bērnu apmeklēja mūsu skolu, kura viņiem izrādījās tuvāk nekā pašu „gaismas pilis”.
Precīzi vairs neatceros, tas notika pirmajā, vai otrajā pēckara ziemā, kad mūsu skolā sāka mācīties divpadsmit, trīspadsmitgadīgs čigānu puika. Lai arī skaitījās, ka viņš dzīvo kaimiņu pagastā, mūsu mājas viena no otras atradās pavisam netālu, gandrīz vai kaimiņos. Puika tur dzīvoja kopā ar tēvu un tēva draudzeni – klusu, čaklu krievu sievieti, kuru vācu armija bija atdzinusi no Krievijas. Par zēna māti neatceros ko dzirdējusi, iespējams, viņa pazuda kara ceļos.
Ilgi mēģināju atcerēties, kā puikam bija vārds. Nez kāpēc gribējās viņu saukt par Romu, līdz šovasar beidzot izdevās kādam to pajautāt.
Veselu mūžību nesatiktais skolasbiedrs izstāstīja – čigānpuikam vārds bijis Tedis.
Pastāvēja uzskats, ka čigāni zogot, bet nedz Tedis, nedz viņa tēvs neko tādu nedarīja. Vismaz netika dzirdēts par tādu grēku. Tedis vispār bija labs un apzinīgs puika. Arī mācībās viņš daudz neatpalika, jo iespēju robežās centās mācīties. Atceros, kā viņš pilnīgā nopietnībā teica: „Burti man nepatīk, bet cīpari gan.”
Tedis arī nesmēķēja, – tālaika skolēniem tas vispār nebija raksturīgi. Ja nu retu reizi kāds lielāko klašu skolēns tika pieķerts, uzvelkot dūmu, tad tā jau bija vesela sensācija un vainīgais pretendēja vismaz uz samazinātu atzīmi kārtībā vai uzvedībā, tas tolaik tika uztverts kā bargs sods.
Tā kā līdz skolai bija ejams paprāvs ceļa gabals un visai bieži pa lielu krēslu, no rītiem uz skolu un arī pēc stundām visi, kuriem bija pa ceļam, centāmies iet reizē. Mazākajiem stundas, protams, beidzās agrāk, bet viņi, gaidīdami lielākos, laiku izmantoja lietderīgi – pamācījās rītdienai uzdoto. Doties mājup kopā ar vecākajiem biedriem bija drošāk un krietni interesantāk. Bieži vien mūsu bariņš bija lielāks par desmit gājējiem.
Iemīļota nodarbe ceļā uz mājām mums bija matemātikas uzdevumu risināšana galvā. Kāds šos uzdevumus mājā iepriekšējā vakarā sagatavoja un nu atprasīja citiem. Tad nu sacentāmies, kurš ātrāk un pareizāk atrisinās vienkāršos uzdevumus.
Šajās prāta spēlēs visbiežāk izcēlās Tedis, pierādot, ka viņam patiešām patīk skaitļi un cipari, kā arī teksta uzdevumi. Viņa apķērība un atmiņa patiešām bija apbrīnojama Mūsu matemātiskajās spēlēs mēs labprāt iesaistījām arī mazākos skolēnus. Viņiem šī bija vienreizēja iespēja vieglāk un interesantāk apgūt reizrēķinu, jo Tedis prata būt izdomas bagāts un pacietīgs skolotājs. Viņš ļoti vienkārši prata izskaidrot arī dažādas matemātiskas sakarības.
Tedis cienīja arī meitenes. Ja kādai gadījās smagāka grāmatu soma, viņš džentlmeniski pieteicās to panest. Tolaik gan reti kurš varēja atļauties īstu skolas somu, – mēs izmantojām vienkāršus auduma maisiņus ar piešūtiem rokturiem. Smagi piekrauti, tie reizēm vilkās gandrīz pa zemi.
Tā kā Tedim lāgā neveicās ar latviešu valodas rakstu darbiem, viņš reizēm atskrēja arī uz mūsmājām. Tad nu es viņam centos palīdzēt: gan diktēju, gan ierādīju, kā pareizāk lokāmi vārdi un veidojami teikumi. Viņš ļoti apzinīgi centās visu izpildīt.
Mūsu vidū bija arī vairāki krievu bērni, tādēļ mēs savā starpā mācījāmies runāt krieviski. Oļegs un Šuriks, kuru ģimenes bija iebraukušas no Krievijas, tolaik jau ļoti labi runāja latviski, – man reizēm pat šķita, ka viņiem ir daudz bagātāks vārdu krājums nekā mums, latviešu bērniem. Tāpēc mēs vienlīdz daudz runājām gan latviski, gan krieviski. Tā kā arī skolā mācīja krievu valodu, tad šīs mājupceļa sarunas mums lieti noderēja.
Tagad neatceros, kurš no mums tolaik ieminējās: mēs varētu mācīties arī čigānu valodu! Kā nekā starp mums bija īstens šīs valodas pratējs. Negaidīto ierosinājumu atbalstīja visi, daži pat ar lielu sajūsmu.
Arī Tedis ar prieku pieņēma mūsu ieceri un skubināja ķerties pie mācīšanās nekavējoties. Tā nu mums turpat uz ceļa nācās izdomāt vārdus, ar kuriem vēlamies sākt jauno zināšanu apgūšanu.
Sākām diezgan haotiski, saucot visu, kas ienāca prātā. Tedis tūlīt pat visu iztulkoja čigānu valodā, kas priekš mums skanēja gana savādi. Lai arī kā centāmies jaunos vārdus ielāgot, īsti labi mums neveicās – valoda šķita daudz sarežģītāka, nekā mēs bijām iedomājušies.
Prasījām Tedim, vai nav pieejama kāda čigānu valodas ābece vai vēl labāk – mācību grāmata, bet viņš par tādu neko nezināja. Diezin vai vispār tāda esot, un kur nu vēl gramatikas likumi.
Tad mēs vienbalsīgi nolēmām, ka bez vārdu pierakstīšanas nekāda mācīšanās neizdosies. Daži par ērtāku atzina rakstīšanu uz papīra lapelēm, bet centīgākie, tajā skaitā arī es, – iekārtoja speciālu burtnīcu, kurai laika gaitā būtu jāizvēršas vārdnīcas apjomā.
Sākām ar to, ka iedomātos vārdus uzrakstījām latviski. Tad prasījām Tedim un vārdnīcā ierakstījām jauno vārdu čigāniski. Ne visi vārdi uzreiz padevās mūsu izpratnei, tāpēc sarežģītākos iedevām uzrakstīt Tedim.
Sākumā tie bija sadzīvē nepieciešami vārdi: dažādu priekšmetu, dzīvnieku nosaukumi, dažādas pieklājības formas, darbības vārdi. Tātad – dzīvei nepieciešami vārdi. No tiem tagad atceros nedaudzus: čavaro – zēns, čajori – meitene, maro – maize, jare – ola, pirogus – pīrāgs, kahny – vista, guruny – govs.
Tad mācījāmies skaitīt: jek, duj, tryn, štar, panč, šov, efta, oxto, enja, deš.
Vēlāk apguvām īsus teicienus. Kaj tu san? – Kur tu?; Dykaj tu san. – Re, kur tu; Me na džinau. – Es nezinu; Špala, ha! – Brāl, ēd!; Pi, špala! – Dzer, brāl!; An zupa isys mušy. – Zupā bija mušas.
Tad mūsu repertuārs mainījās. Dienas kārtībā parādījās vārdi, it kā nevainīgi, un tomēr, ar tiem jokojot, pavisam nopietni varēja aizvainot otru: dylnoro – dumjš, bibaxtalo – ļauns, kirmo – tārps, džuva – uts, balyčo – cūka, balyčeski pori – cūkas aste.
Šai izlasei drīz sekoja nākamā pakāpe – vārdi, kurus skaļi neizrunā (sevišķi jau bērnu sabiedrībā) – lamuvārdi un tamlīdzīgas rupjības. Tolaik šos vārdus vēl nemēdza dēvēt par “daudzstāvīgajiem”. Izrādījās, ka čigāniem šo vārdu krājums laikam jau nebija tik plašs un daudzpusīgs kā krievu vai latviešu valodā. Vai arī – Tedis bija labāk audzināts un pieklājīgāks nekā mēs. Reiz viņš atzinās, ka gandrīz dabūjis no tēva pērienu, kad lūdzis palīdzību mazāk lietoto vārdu tulkošanā.
Neskatoties uz to, mums sakrājās vismaz trīs desmiti šo “sālīto” vārdu un teicienu. Tagad, mājup ejot, mēs nevis papildinājām savas matemātikas zināšanas, bet skaļi čigāniski lamājāmies. Tas Tedim nepavisam nepatika. Viņš centās mūsu uzmanību novērst uz citiem, daudz pieklājīgākiem vārdiem un teicieniem.
Par valodas mācīšanu mēs, protams, centāmies Tedim revanšēties un reizi pa reizei atnesām kaut ko garšīgu. Lielākais gardums tolaik skaitījās pīrādziņi, jo tos cepa gaužām reti. Tad vēl – pankūkas ar ievārījumu, kādu garšīgāku sviestmaizi, cukurbiešu sīrupa burciņu, un reiz viens zēns atnesa pat medus burciņu un olas. Mēs zinājām, ka Teda tēvs netur mājlopus, tāpēc dzīves apstākļi viņam, iespējams, bija sliktāki nekā mums pārējiem. Tedis bija kautrīgs zēns, pašlepnuma arī viņam pietika – sākumā viņš neko no mums negribēja ņemt. Pēc lielas pierunāšanas un pārliecināšanas viņš beidzot piekrita. Tas viss notika ar mūsu vecāku ziņu, jo Tedis patika visiem.
Pagāja ziema. Pavasaris togad bija agrs. Ja ziemā uz ceļa čigānus tikpat kā neredzējām, tad pavasarī vai ik nedēļu mums nācās satikt kādu garām braucošu pajūgu. Visbiežāk ievērojām vienu, kurā, spožos, garos zābakos ieautās kājas ratu malai pārkāris, stalti sēdēja gados jauns čigāns, blakus viņam sieva un mazs bērniņš. Tedis teica,- viņa tētis šo čigānu nepazīstot. Esot gan uz īsu brīdi piestājis iepazīties, bet garāka saruna tā arī neesot sanākusi. Viņi braucot “darīšanās” uz vienu vai otru kaimiņu pagastu, un laikam jau arī kādas no tām darīšanām izdevās, jo, atpakaļ braucot, ratos visai bieži bija vairāki saiņi. Reizēm manījām paprāvu siena nastu vai sprostus ar mājputniem.
Ja pareizi atceros, Tedis zināja teikt, ka čigānu saucot Oskars. Mūsu uzmanību gan vairāk saistīja nevis viņš, bet daiļā čigāniete blakus. Viņai bija žilbinošs smaids un ārkārtīgi tumšas acis. Oskara sievas skaistumu bijām pamanījuši ne tikai mēs, mazie,- arī mūsu vecāki un citi pieaugušie bieži tīksminājās par čigānieti.
Kāda diena mums šķita īpaši pavasarīga. Zālīte bija aicinoši zaļgana, grāvmalēs parādījušies pirmie māllēpeņu ziedi. Saule bija atraisījusi mūsu šalles un prātus. Todien mūsu čigānu valodas zināšanas lauztin lauzās uz āru…
Atgriežoties no skolas, kā parasti kopā bijām gandrīz vai viss mūsu bariņš. Vienīgi Tedis todien nebija skolā, bet, ja viņš būtu bijis, viss turpmākais diezin vai būtu noticis.
Nogājuši nedaudz vairāk kā kilometru, atkal satikām jauno čigānu ģimeni. Vispirms viņus pieklājīgi pasveicinājām latviski, jo tolaik skolēniem obligāti bija jāsveicina visi ceļā sastaptie cilvēki. Čigāni laipni atņēma mūsu sveicienu – tāpat latviski. Tad viņus pasveicinājām čigāniski. Čigāns gan tā jocīgi paskatījās uz mums, bet arī atbildēja ar to pašu vārdu.
Tagad vairs neatceros, kurš no mums izkliedza pirmo vārdu, un neprotu izskaidrot, kāds trakums tolaik bija uznācis. Par lielīšanos to laikam nevar saukt, drīzāk par izrādīšanos. Iemācītie vārdi čigānu valodā lauzās no mums ārā neapturamā plūsmā.
Pielikām soli, lai atrastos drošā attālumā no pajūga, un vienu pēc otra izkliedzām visu savu “sālīto” un “daudzstāvīgo” vārdu un teikumu krājumu. Čigāns vēl dažus soļus pabrauca, tad strauji apturēja zirgu un izlēca no ratiem. Paķēris pātagu aiz tievā gala, viņš straujā riksī metās mums pakaļ. Nu jau retais vairs izkliedza pa “sālītam” vārdam. Bēgām prom ko kājas nes.
(Turpmāk – vēl)
