Tā kā pati esmu augusi lauku mājās, kurās laiku pa laikam dzīvojuši vismaz pāris kaķi un suņi, līdz šim domāju, ka pieredze kaķu audzināšanā man nav nekāda mazā. Būtībā – viss taču ir pavisam vienkārši.
Nu, kad, dzīvojot pilsētā, pēkšņi kļuvu par pieauguša Siāmas runča īpašnieci, sapratu, ka viss jāmācās no jauna. Īpaši vēl tādā gadījumā, ja savu „audžubērnu” esmu nolēmusi ierobežot un ainavu daudzstāvu nama pagalmā ļaut vērot tikai pa logu.
Sāku ar mutvārdu informācijas ievākšanu – kas mani sagaida un kā labāk rīkoties. Ieteikumus saņēmu visdažādākos, brīdinājumu par Siāmas runču īpatno raksturu arī netrūka, un lielākoties – uz rūgtu pieredzi balstītus. Centos no tiem neietekmēties un jauno dzīvokļa iemītnieku pieņemt ar mīlestību.
Tā kā Ārčija līdzšinējā dzīves pieredze balstījās tikai uz vienas istabas apdzīvošanu, sapratu, ka arī pie manis viņam tiks piešķirtas aristokrātiskas privilēģijas – dienas lielāko daļu pavadīt uz dīvāna starp mīkstiem spilveniem.
Pretēji citu kaķu saimnieku brīdinājumiem, pusaugu runcis jauno dzīves telpu un apstākļus pieņēma bez iebildumiem. Ar izbrīnu vēroju, cik gudri un prātīgi Ārčijs pētīja manus ieradumus, lai pamazām tiem pielāgotos, bet ar laiku – nemanāmi izmainītu.
Ātri vien atrisinājusi pirmās nepieciešamības un medicīniska rakstura problēmas, sapratu, ka sadzīviskā pierīvēšanās tikai sāksies – runcis acīmredzami prasīja arvien vairāk uzmanības un laika. Lai arī vārds viņam savulaik tika dots pēc Kaķu kalendāra ieteikumiem, uzvedības un pieķeršanās ziņā viņu pielīdzināju mazam bērnam un nosaucu par Bērniņkaķi.
Jau pirmajās mūsu saskarsmes dienās pamanīju, ka nebūs melojuši tie, kas rakstīja un teica – mājas īstenais saimnieks kļūs Runcis. Bez viņa ziņas nedrīkstēs pat zobus iztīrīt. Ne atvilktni atvērt, ne puķes aplaistīt, ne kurpes apaut.
It kā jau varu saprast arī runci – tik maz kā interesanta ikdienā notiek četrdesmit kvadrātmetros! Būtu skumji nokavēt kaut vienu mazāko notikumiņu.
Nevēlēdamās mūsu jaunizveidojušās attiecības pakļaut nesaskaņām, ķēros pie patiesības meklēšanas rakstos. Pārskatīju virkni grāmatu, vēl vienu otru interesantu un noderīgu ieteikumu atradu internetā un ķēros pie dzīvokļa pārkārtošanas.
Ja daži istabas pārkārto pēc fen-šui principiem, tad es to paveicu pēc felinologu (felinoloģija – zinātne par kaķiem) un pieredzējušu kaķu audzinātāju ieteikumiem. Lai nu kurš, bet tiem taču labāk jāzina, kas tādam runcim vajadzīgs…
Pēc īsā kursa apgūšanas sapratu, ka vispirms nāksies veikt testu ar istabas puķēm – vai grāmatās aprakstītās garšas un smaržas aktuālas arī Ārčijam. Par prieku sev konstatēju, ka puķkopība viņa hobiju sarakstos neietilpst. Ja nu vienīgi reizēm kā nevainīgs spēles elements bez tālejošām sekām.
Lai paveiktu nākamo soli, pašai nācās izlemt, kā samazināt istabas puķu skaitu – lai vietu uz palodzēm atbrīvotu runcim. Kaķim esot nepieciešams pārredzēt savu teritoriju un arī telpu ārpus tās, pie tam vēlams – no vairākiem skatu punktiem. Pamazām izkārtoju viņam pieeju visām trim palodzēm.
Ārčijs to uzreiz arī novērtēja un ātri vien ierīkoja sev ložas uz visām palodzēm. Nu katru vakaru, tumsai iestājoties, zināmu laika sprīdi viņš velta „kaķu televizora” visām trim programmām. Savus „raidījumus” viņš labprātāk skatās vienatnē un reizi pa reizei arī skaļi komentē.
Kaķim nepieciešams esot arī skats no augšas un kāda „tumša aliņa”, kur noslēpties. „Aliņas” viņš atrod pats – gan aiz puspavērtajām skapja durvīm, gan tumšā vannas istabā, gan zem dīvāna pārsega un spilveniem, gan zem tepiķa stūra. Ātri vien saprotu, ka Ārčijam patīk spēlēt paslēpes. Vienlīdz veiksmīgi viņš prot gan slēpties, gan meklēt.
Meklējot risinājumu skatam no augšas, centos „nosist divas mušas” – izveidot „trepes” uz skapjaugšu, kas būtu arī trenažieris aktīvām kustībām. Pāris dēļi, nedaudz izdomas un runcim „trenažieris” gatavs. Nu tik sākās auļošana! Augšup lejup, lejup augšup, ar pieturas punktu pusceļā, no kura itin droši var pavērot citu kaķu dzīvi starp mašīnām pagalmā.
Cits viņam iecienīts sporta veids izrādījās „riteņbraukšana” – ar slaidu lēcienu piezemējies uz datorkrēsla viņš pārlaimīgs aizbrauc līdz pat „kaķu televizoram”. Noskatījies „pārraidi”, viņš lēcienu atkārto un ne mazāk slaidi aizbrauc līdz tepiķim, kur piezemējas ar mīkstu nosēšanos.
Redzot, cik šie grāmatās minētie ieteikumi veiksmīgi darbojas, saprotu, ka jāseko arī citiem. Tāpat kā mazam bērnam – noslēpju vecākās mantiņas, lai pēc laika tās atrastu kā jaunas. No skapjaugšas noceļu tukšu kartona kasti un uztaisu „māju”. Nu, īsts Bērniņkaķis!
Pēc mēnesi ilgas „kopdzīves” man radās dibināta interese noskaidrot, cik tad īsti un precīzi runcis sver.
Diemžēl nevienā no grāmatām par kaķiem neatceros lasījusi padomus, kā mājas apstākļos nosvērt runci. It kā jau viss šķiet ļoti vienkārši – ieliec somā un paskaties, ko rāda svari. Tā savulaik, dzīvojot laukos, tika svērti truši, un itin veiksmīgi.
Un kāpēc gan ne?
Ņemu pārbaudītu padomju laiku svēršanas mehānismu, kurš itin vienkārši piefiksē svaru līdz pat desmit kilogramiem. Ņemu auduma somu. Pielabinu runci, un lieku iekšā somā.
Nevarētu teikt, ka Ārčijs šo pasākumu īpaši atbalsta. Ar laipniem vārdiem un glāstiem tomēr kaut kā uz īsu brīdi viņu nomierinu. Tagad atliek tikai nosvērt runci somā un pēc tam atskaitīt somas svaru, kādus trīssimt gramus.
Līdz ko gatavojos somu ar kaķi pacelt no grīdas, viņš no turienes izlec, kā bulta uzjoņo pa savu „trenažieri” un patveras drošā attālumā no manis.
Tomēr es tā uzreiz negribu padoties.
Ņemu sporta somu ar rāvējslēdzi. Nosveru. Ielieku runča traukā karoti svaigu konservu un cenšos nomānīt viņu lejā. Atļāvusi notiesāt kārumu, ņemu runci un mēģinu iebāzt somā.
Viņa attieksme pret šo pasākumu nav mainījusies – rotaļīgā pretestība ātri vien pāraug visai nopietnā rīcība – uz manas rokas parādās cīņas rezultāts.
Joprojām nepadodos. Ielieku somā viņā mīļākos grabulīšus, un ieklausos, kā runcis spēlējas ar tiem. Nu, re!
Tomēr, sajutis rāvējslēdža skrapšķus, viņš atkal pievēršas somai, un nu jau daudz agresīvāk. Mēģinu viņu pārliecināt, cik svarīgi mums zināt viņa svara kategoriju.
Pēc visādas mānīšanas un pierunāšanas, pēc kādām minūtēm divdesmit runcis tomēr ir somā. Kādu brīdi viņš ir aizņemts ar pasaulē lielāko gardumu – garneli.
Līdz ko paceļu somu no grīdas, runcis aizmirst garneli un atkal sāk spārdīties un ņurdēt. Mēģinu ātri piefiksēt svara rādījumu, – tas izrādās robežās no pieciem kilogramiem līdz nullei.
Atceros, ka mājās ir arī elektroniskie grīdas svari. Kustīgo somu ar ņaudošo runci es varētu uzlikt uz tiem! Tur viņa lēkāšana uz augšu un leju neko daudz neizteiktu.
Un taisnība – neizsaka jau arī. Runcis un soma noveļas sāniski. Mēģinu to uzstutēt taisni, bet soma atkal sasveras uz otru pusi.
Joprojām pierunājot un mierinot runci, mēģinu piefiksēt svaru. Šoreiz tas mainās robežās no septiņiem kilogramiem līdz astoņdesmit. Astoņdesmit – tas varētu būt mans svars, jo pieturēdama somu līdzsvarā, laikam jau būšu pati nejauši uzkāpusi uz svariem.
Saprotu, ka iesprostots nebrīvē, runcis mierā nestāvēs. Atbrīvoju viņu no somas, pabaroju ar garnelēm un mēģinu pielabināties. Pēc kādas pusstundas mans pāridarījums ir aizmirsts, un mēs atkal esam labākie draugi.
Savu nodomu tomēr atmetusi neesmu. Ņemu miegaino runci un lieku uz elektroniskajiem svariem. Bez somas.
Bet bez somas runcim nav interesanti. Un tāpēc, līdz ko es atlaižu rokas, kaķis kā bulta uzjoņo pa savu „trenažieri” un patveras drošā attālumā no manis.
Smejamies abi – viņš savā paslēptuvē no augšas, es, viltīgi pielabinādamās, no apakšas. Ir man padomā vēl viens variants…
Kad pēc krietnas pusstundas runcis noraušas, lai padzertos, es viņu samīļoju un ļauju aizmigt klēpī. Tiesa, viņš to dara nelabprāt, ar vienu aci ik pa brīdim glūnēdams, vai man atkal nav kas padomā.
Klusēdama pieceļos, ar visu runci nostājos uz elektroniskajiem svariem un apskatos rādījumus. Tad nolieku runci uz dīvāna iesildītajā vietiņā un nosveros pati. Vienkāršas aritmētiskas darbības rezultātā iegūstu precīzu rezultātu.
Arī runcis uz dīvāna mīlīgi murrā un labprāt vēlreiz ieraušas man klēpī. Apmierināti esam abi – kā pēc labi padarīta darba.
