Tas sākās tā. “Sveiks, Rodžer!” “Sveiki! Sveiki!” “Vai tu zini, kur ir Diāna?
Tas sākās tā. “Sveiks, Rodžer!” “Sveiki! Sveiki!” “Vai tu zini, kur ir Diāna? Viņa divas dienas nav redzēta. Vecāki uztraucas.”
Tagad es jums pastāstīšu, kas ir noticis ar Diānu. Kādu dienu Diāna aizgāja uz mežu lasīt zemenes. Mežs bija liels un varens. Koki slējās debesīs. Sauli tikpat kā neredzēja. Meitenei bija mazliet bail. Un tad viņa ieraudzīja klajumiņu, kas bija sarkans ar meža odziņām. Viņa bija priecīga un ātri sāka lasīt. Viņa gribēja salasīt daudz zemenes māmiņai un brālim. Meitene bija aizrāvusies ar ogu lasīšanu, ka nezināja, uz kuru pusi ir mājas.
Un pēkšņi viņas priekšā, kā no zemes izaugusi, stāvēja vecenīte.
Diānai bija bail no viņas. Vecenīte bija noskrandusi, ar līku degunu, zilām acīm.
Vecenīte teica: “Nebīsties, meitiņ, es tevi aizvedīšu uz tādu vietu, kur tu ātri salasīsi pilnu groziņu.” Viņas gāja un gāja, bet ogu nekur neredzēja.
Un tad viņas pienāca pie lieliem vārtiem. Vecenīte viņu veda tālāk iekšā, tur bija liels, skaists dārzs. Bija daudz koku, kuru zaros sēdēja putni. Viņa bija izbrīnīta, jo neredzēja nevienu zemeni, ne arī citu ogu.
Viņa metās pie vārtiem, bet tie jau bija aizslēgti. Arī vecenīte bija pazudusi. Diāna sāka raudāt.
Kāds putniņš sadzirdēja, ka viņa raud, un nolaidās uz pleca. Tā bija zīlīte. Diāna atcerējās, ka skolā bija mācījusies putnu valodu. Meitene sāka runāties ar zīlīti. Viņa jautāja, kur viņa atrodoties? Zīlīte skumīgi atbildēja: “Tu esi raganas dārzā. Mēs visi esam šeit ievilināti bērni, kurus ragana (tā pati vecenīte, kura tevi atveda) pārvērta par putniem.” Tanī mirklī atlidoja liels putns un teica: “Sēdies man uz spārna, es tevi izvedīšu aiz vārtiem, kamēr ragana mūs nav pamanījusi.” Diāna bija priecīga, ka drīz tiks mājās. Un tad viņi nolaidās uz zemes. Meitene gribēja jau skriet projām. Bet viņa ieraudzīja uzrakstu: “Atrodi brīnumskaisto putnu.”
Tad viņa pasauca lielo putnu un abi aizlidoja. Meža vidū viņi satika vardīti Kvāku un prasīja: “Labdien, vardīt, vai tu nezini, kur ir brīnumskaistais putns?” Vardīte atbildēja, ka skaistais putns dzīvo klintīs.
“Paldies, vardīt, ka pateici ceļu pie putna.” Tā viņi lidoja visu dienu, kamēr satumsa. Nakti pārgulēja kādā gaišā alā. Nakts vidū Diāna piemodās un redzēja lielu, brīnumskaistu putnu ar mirdzošiem spārniem. Diāna teica: “Mīļo putniņ, palīdzi man. Atlido mums līdzi uz raganas dārzu, tur ir daudz putnu, kas ir pārvērsti bērni. Putns padomāja un teica: “Mēs mazliet atpūtīsimies un rīt agri no rīta dosimies ceļā. Tad Diāna aizgāja gulēt. Saldā miegā viņa nogulēja līdz rītam. Agri no rīta pamodusies, Diāna modināja putnus. Abi putni jau bija sadraudzējušies.
Diāna iesaucās, ka gribas ēst. Viņa izskrēja ārā no alas, lai sameklētu kādu meža zemeni. Dažas zemenes Diāna tiešām gardi apēda. Izsalkums pazuda pats no sevis. Viņai mazliet slāpa. Netālu no alas viņa atrada strautu ar garšīgu ūdeni. Arī putni dzēra gardo ūdeni. Tad viņi devās ceļā. Diāna rādīja brīnumputnam ceļu pie raganas. Pēc kāda laika viņi jau bija pie lielajiem vārtiem. Tad brīnumputns izrāva no savas astes vienu lielu, spožu spalvu. Uzlidoja augstu gaisā un iemeta spalvu dārzā. Un notika brīnums.
Visi putni pārvērtās par bērniem, bet dārzs pārvērtās par lielu pļavu. Arī brīnumputns pārvērtās par skaistu princi. Un visi bērni mēroja ceļu uz savām mājām. Bet Diāna domāja, kur gan palikusi ragana.
Diāna atgriezās mājās, kur visi viņu gaidīja.Visi bija laimīgi. Diāna un skaistais princis kļuva labi draugi.
