Kādā ciematā dzīvoja vīrs un sieva. Divi vien mazā namiņā. Viņi dzīvoja ļoti pieticīgi, taču tas tikai vairoja viņu saticību. Tikai pie vecuma Dievs uzklausīja viņu lūgšanas un sievai pusmūža gados dāvāja meitiņu. Vecāki savu meitu nosauca par Magoni. Nu abu dienas kļuva daudz gaišākas un priecīgākas.
Magone auga un ar katru dienu kļuva jo daiļāka. Viņai bija melni, gari un viļņaini mati, acis tik zilas kā dziļo ezeru ūdeņi. Smuidrs augums un mīlīgs smaids. Meitenei ļoti patika greznoties un rotāties, valkāt košas drānas un kaklā kārt vairākas kreļļu virtenes. Matos daiļava mēdza iepīt košas lentas, aiz auss bieži sprauda rožu ziedus, bet visvairāk meitene mīlēja tērpties sārtos, garos un kuplos lindrakos un reti kad mēdza no tiem šķirties. Arī dejot un dziedāt viņai patika bez gala. Magones smiekli skanēja kā sudraba monētu šķindas.
Kaut gan skaistules vecāki nebija čigāni, tomēr viņas ārējais izskats un temperaments bija rosinājis ciema ļaužu iztēli, un viņi Magoni bija iesaukuši par skaisto čigānmeitēnu.
Gāja laiks un Magonei tuvojās precību gadi. Tomēr meitene par to pat nedomāja. Viņai patika ciema puišus kaitināt, bet nevienam tā nedeva cerību, ka būs viņa nolemtā. Meitene vienmēr teica, ka viņai te vīra nebūšot. Bieži Magone sēdēja kalna galā un ar ilgām raudzījās tālumā. Tur, kur aizvijās ceļš, kur šalkoja ziedošas puķu pļavas, kur viļņojās lieli lauku un mežu plašumi, sudrabā laistījās upītes viļņi. Tur kavējās viņas domu un sapņu lidojums. Viņa raudzījās uz putniem, kas debesīs riņķoja tik brīvi un neatkarīgi. Magones acis bija tik sapņainas un pilnas mīlestības ilgu. Šīs dīvainās jūtas meitene vēl nepazina – līdz šim viņas sirdi tās nebija skārušas.
Te kādu dienu garām ciemam brauca čigānu kulba – pilna ar baskājainiem, saulē iedegušiem ļaudīm. Viņi jautri smējās un dziedāja savādas dvēseli aizkustinošas dziesmas. Starp čigāniem bija arī kāds skaists jauneklis melniem, cirtainiem matiem un tumšam, ugunīgām acīm. Kā vēlāk Magone uzzināja, viņu sauca par Baro. Čigāni uz dažām dienām apmetās ciema tuvumā, netālu no meža. Tur viņi ganīja savus zirgus un atpūtās, pa vakariem ilgi kurināja ugunskurus. Un visu šo laiku Magoni vilināja smeldzīgās čigānu dziesmas un dejas.
Vēlu vakaros skaistule gāja pie viņu ugunskura sildīties, klausījās dziesmās un sapņaini raudzījās tumšajās debesīs, kur spoži spīdēja bālais mēness vaigs – čigānu saule. Bet tad, kad dziedāja Baro, viņas sirds strauji pukstēja un izbrīnīja pašu Magoni – viņa nesaprata, kas notiek viņas krūtīs. Vai tā bija mīlestība, kas modās un lauztin lauzās uz āru? Laikam gan, jo, Baro uzlūkota, meitene sarka kā meža zemene. Un viņu skatieni sastapās arvien biežāk. Pavisam nemanot viņu starpā uzziedēja kaislā mīlestības puķe.
Pavisam ātri pagāja tās dažas dienas, ko čigānu tabors pavadīja mežmalā. Drīz vien kulba ar visu taboru bija aizbraukusi, tikai no tāluma, caur ratu saceltajiem putekļiem, vēl skanēja smeldzīgo dziesmu skaņas. Kā sirdi paņemot līdzi.
Tikai vēlāk ciema ļaudis pamanīja, ka līdz ar čigāniem aizbraukusi arī Magone. Baro dziesmu savaldzināta, viņa bija aizmirsusi par saviem vecākiem, kuri nu bija kļuvuši pavisam sirmi un veci. Māte ar tēvu vēl ilgi sēdēja uz mājas sliekšņa un raudzījās lielceļa virzienā. Ciema ļaudis jau pierada ik dienas redzēt viņus tur sēžam un gaidot atgriežamies Magoni. Vecāku acis no asarām bija jau izraudātas sausas.
Tad kādā dienā pie mājas, vietā kur visbiežāk lijušas vecāku bezmiega stundu asaras, sāka ziedēt oranžsārtas puķes, kuru ziedlapas bija līdzīgas Magones košajiem lindrakiem. Mātei un tēvam tās ikdienas atgādināja Magoni, un viņi tās īpaši kopa un laistīja.
Bet ciema ļaudis, atcerēdamies daiļo meiteni, kura vienmēr valkāja koši sārtus lindrakus, un, vējā dejojot, purināja garos, melnos matus, šīs puķes nosauca par magonēm.
Ciemā Magone vairs neatgriezās. Laikam jau savu laimi bija atradusi kaut kur svešumā. Tur, kur jutās brīva un neatkarīga, pilna mīlestības alku. Bet oranžsārtie magoņu ziedi drīz vien sāka plīvot ik sētā, visur, kur vien vējš bija aizpūtis to sīkās sēkliņas.
