(Turpinās no 1.septembra)
Pielikām soli, lai atrastos drošā attālumā no pajūga, un vienu pēc otra izkliedzām visu savu „sālīto” un „daudzstāvīgo” vārdu un teikumu krājumu. Čigāns vēl dažus soļus pabrauca, tad strauji apturēja zirgu un izlēca no ratiem. Paķēris pātagu aiz tievā gala, viņš straujā riksī metās mums pakaļ. Nu jau retais vairs izkliedza pa „sālītam” vārdam. Bēgām prom ko kājas nes.
Es neizcēlos ar labām sportiskām dotībām, un no straujās skriešanas man ātri vien sāka durt labajos sānos. Drīz vien vairs nevarēju paskriet. Nesapratu, ko darīt – varbūt skriet uz blakus esošās mājas pusi? Bet tur pagalmā ik dienas redzami divi lieli suņi, un, iespējams, pat nikni. Lai arī uz ceļa viņus neesmu redzējusi iznākam, garām ejot gandrīz vienmēr viņi mūs aprēja.
Pa to laiku čigāns, nevarēdams manus ātrākos ceļabiedrus panākt, pagriezās atpakaļ un pamanīja mani. Vicinot virs galvas pātagu un dusmīgi čigāniski klaigājot, viņš strauji tuvojās. Man atlika tikai viena izeja – sagaidīt nenovēršamo. Iemetos, pareizāk sakot – pieslējos, stāvajā grāvmalā. Piespiedusi vaigu dzeltenajām māllēpeņu saulītēm, bezspēcīgi sakrustoju rokas virs galvas: lai notiek, kas notikdams…
Manīju, kā saulē atvēzienā pazibēja čigāna pātagas metāla apkalumi. Sarāvos, gaidīdama sāpes. Tūlīt arī sajutu trīs bezgala skaudrus belzienus pa kāju un sāniem. Šķita, viss ap mani satumsa…
Brīdi vēlāk jau redzēju, kā čigāns, skaļi klaigājot, ka ies sūdzēties pie skolas direktora, iesēžas ratos un aizbrauc. Tūlīt arī pie manis atskrēja gandrīz visi mani ceļabiedri. Stutēdami un balstīdami, viņi palīdzēja man piecelties. Aiz sāpēm raudādama un pieklibodama, vilkos mājās.
Nezinu, ko par notikušo savās mājās stāstīja ceļabiedri. Savam brālim piekodināju tēvam neko nestāstīt. Uz saviem zilumiem man bija pat bail skatīties.
Tomēr sapratu, ka tos nāksies apkopt, tāpēc pasaucu māti. Ieraudzījusi manus sasitumus, viņa izbailēs iekliedzās: uz sāniem un augšstilba bija trīs tumši zili sarkanas platas svītras. Uz vienas no tām bija izsūkušies biezi asins pilieni. Īsos vārdos pastāstījusi par notikušo, vēlreiz lūdzu māti nestāstīt tēvam, – es baidījos, ka tēvs ies uz skolu un tad es būšu tā, kas nodevusi visu mūsu čigānu valodas mācību grupu.
Sitienu svītras man bija redzamas pat vairāk kā mēnesi, un kādu nedēļu es jutos diezgan nelāgi. Tās bija ne tikai sāpīgo ievainojumu, bet arī pārdzīvoto izbaiļu sekas.
Savukārt čigāns savu solījumu bija pildījis un jau tajā pašā dienā devies pie skolas direktora. Saruna esot notikusi skolas lielajā gaitenī – kāpņu telpā. Direktors visu mierīgi uzklausījis, apsolījis pieņemt mērus, atvadījies no čigāna un iegājis savā dzīvoklī.
Oskars, savu padarījis, lēnām kāpis lejā pa kāpnēm un devies prom.
Sarunai tomēr, kā izrādījās, bijis arī klausītājs – mana klasesbiedrene Veronika. Oskara un direktora sarunas laikā viņa stāvējusi turpat netālu – „kaktā” zem lielā stundu saraksta, izciešot sodu par patronu izlādēšanu un dauzīšanu uz akmens.
Veronika vispār bija unikāla personība. Slēpot, skriet, braukt ar velosipēdu viņa prata ātrāk un labāk par jebkuru skolas zēnu. Arī patronas izlādēt viņa spēja visprasmīgāk. Veronika bija skolas „čempione” šaušanā ar kaķeni vai „ragatku”, kā to tolaik sauca mūsu skolā. Lai arī visi šie „talanti” un to izkopšana aizņēma daudz laika, mācībās tie netraucēja – arī tur viņa neatpalika.
„Ragatka” Veronikai vienmēr bija pa rokai. Arī šoreiz, stāvot „kaktā”.
Tiklīdz Oskars nokāpis pa trepēm un direktors atgriezies savā dzīvoklī, viņa steidzīgi metusies ārā pa durvīm un nomērķējusi uz aizejošo čigānu. Būdama trāpīga šāvēja, Veronika bez pūlēm trīs reizes trāpījusi Oskaram pa muguru ar visai paprāviem akmentiņiem, pati palikdama neatklāta.
Nākamajā dienā direktors, bez šaubām, centās noskaidrot visu mūsu iepriekšējās dienas notikuma sastāvu. Lai arī visādi taisnojāmies, iespējams, mums būtu klājies krietni bēdīgi, ja vien ne kāda no ceļabiedrēm, kura direktoram ieteica apskatīt manus sānus un kāju. Čigāns gan viņam esot bildis, ka vienam drusku „uzlaidis pa dibenu”. Nu, lai cik neērti es jutos, mūsu visu labad man nācās parādīt tā piedzīvojuma sekas. Direktors dziļi ievilka elpu un noteica: „Tas nu ir sen par daudz!” Vai viņš pasāka ko tālāk, tā arī neesam dzirdējuši.
Mums šis notikums kopumā beidzās gandrīz bez kādām sekām. Veronika man pēc tam teica, lai nebēdājoties – es esot atriebta, jo arī čigāns no viņas esot krietni dabūjis pa muguru. Es tā kā bažījos, ka nu Veronikas dēļ viņš atkal varētu nākt uz skolu, tomēr skolā Oskars vairs neparādījās. Uz ceļa mēs viņu vēl šad tad sastapām, tomēr vairs nesveicinājām, un arī viņš klusēja.
Es tomēr jutos nepelnīti sodīta, jo pirmā šo „akciju” neuzsāku un, cik nu spēju atcerēties, – labi ja pateicu kaut pāris „labos” vārdus, pie tam ne jau sevišķi necenzētos. Un iespējams, līdz čigāna ausīm tiem pat neaizskanēja.
