Šovasar bija iespēja apmeklēt vairākas vietas Ziemeļigaunijā un pārliecināties, cik prasmīgi igauņi apskates objektos prot piesaistīt tūristus, ļaujot viņiem iesaistīties dažādās atraktivitātēs. Viens ir uz visu noraudzīties no noteikta attāluma, kad tuvoties kādam interesantam priekšmetam aizliedz brīdinoši uzraksti. Pavisam citādāk ir tad, ja ir atļauts iesēsties senlaicīgā dīvānā, atvērt smago skapju durvis, pat atlaisties muižkungu gultā un paraudzīties 18. gadsimtā izgatavotajā spogulī.
Ar visa izbaudīšanas iespējām pārsteidza atjaunotā Palmses muiža, kas atrodas Lahemas nacionālajā parkā un ir vislielākais muzejs – muiža Igaunijā. Ēku kompleksā visskaistākā ir baroka muižas māja, kuras atjaunošana ilgusi desmit gadus. Muiža savulaik piederējusi sieviešu klosterim, bet tad pārgājusi baronu fon der Pahlenu īpašumā. Telpās lielākā daļa mēbeļu ir atvestas no citām Igaunijas muižām. Ēkas pirmais stāvs ir sadalīts baroneses un barona spārnā, kas savienojas centrā ar vestibilu un zāli.
Neseko pa pēdām
Palmses muiža piesaista ar to, ka apmeklētājiem te neviens uzraugs neseko pa pēdām, kā arī nesnauž uz telpu stūros noliktajiem krēsliem.Ikvienam te ļauts kaut uz neilgu brīdi izjust senatnes burvīgo valdzinājumu. Muižas virtuvē var paskandināt sudraba un misiņa traukus. Tiem, kas to prot, nav liegts pārliecināties, kā skan klavieres un klavesīns. Interesantām sarunām var ļauties, apsēžoties senlaicīgos dīvānos. Nav jābaidās no aizrādījuma, ka esi atvēris kāda skapīša durtiņas vai atļāvies, piemēram, uzkrāsot lūpas pie spoguļa. Savulaik baronesei piederošajā ēkas spārnā atrodas ģērbistaba, kur uz pakaramajiem izvietoti senlaicīgi tērpi. Tos visus ir atļauts pielaikot, lai nofotografētos kādā no muižas istabām. Mani pārsteidza arī cilvēku saudzīgā attieksme pret katru priekšmetu. Kā bilda darbinieki, tas patiešām netiekot darīts, jo bieži vien pārlieku stingrajiem aizliegumiem esot pretējs efekts. Tas, ka ir iespējams visu aptaustīt, pacilāt, atvērt un aizvērt, mudina te atgriezties atkal.
Arī muižas saimniecības ēkās, kur atvērts muzejs, kas ļauj iepazīties ar muižnieku un muižas strādnieku sadzīvi, kā arī ar seniem braucamrīkiem, sākot no karietēm līdz automašīnām, nevienam nav liegts paņemt rokās senos priekšmetus, palūkot, kā tie darbojas, iesēsties karietē vai retro automobiļa salonā. Diemžēl igauņi labāk nekā mēs ir sapratuši, ka cilvēkiem vienmēr patīk atgriezties tur, kur viņi jūtas gaidīti.
Viss kā viduslaikos
Ja radusies vēlēšanās nokļūt viduslaikos, tad noteikti ir jābrauc uz Rakveri un jādodas uz 14.gadsimta cietoksni, kas šodien tiek soli pa solim atjaunots. Lai viduslaiku elpa būtu izjūtama iespējami labāk, ikviens var ietērpties vienkāršā linu tērpā un doties cietokšņa iekšpagalmā, turot rokās cietokšņa apskates objektu karti. Ja ir vēlēšanās, te iespējams izmēģināt roku loku šaušanā vai zobenu cīņā un citās senlaicīgās kara mākslās. Ar pamatīgu pīķi rokās var mēģināt uzrausties mākslīga zirga mugurā, kas izskatās visnotaļ smieklīgs. Ķīmiķa kabinetā ir atļauts pacilāt smagās un lielās stikla kolbas, kā arī paostīt to saturu. Šķidrumu dzert gan neesot ieteicams. Var doties pastaigā arī pa sarkano lukturu ielu un, ja ir vēlēšanās, noklausīties amizantu stāstījumu par to, kā viduslaikos ļaudis mīlējušies. Cietokšņa šaurās kāpnes gan liecina, ka viduslaikos dzīvojuši maza auguma cilvēki. Adrenalīna ieguvei gides pavadībā atļauts apmeklēt moku kambari, nāves istabu un elli. Kļūst neomulīgi, stāvot tumšā un drūmā telpā, kur arī vēsturiski atradies moku kambaris, un uzlūkojot moku rīkus. Nepatīkamas sajūtas raisa arī nāves istaba, kur ar leļļu palīdzību atveidota slavenā glezna “Nāves deja”. Kad vēl no zārka lēnām augšup sāk celties skelets, dažs labs tā arī nenovalda izbaiļu saucienu. Tiesa, tas gan ir neliels šovs, tāpat kā elle. Arī šis cietoksnis ir pierādījums tam, ka te visu ir atļauts izmēģināt. Aizliegums attiecas tikai uz moku kambari, jo, nedod Dievs, kāds tūrists izdomās pārliecināties, kas ir, piemēram, “spāņu zābaks”.
