No visām iespējamām attiecībām liela daļa ir tādu, ko neizvēlamies, bet esam mantojuši līdz ar savu piedzimšanu. Ciešākā un svarīgākā mijiedarbība, protams, izveidojas ar vecākiem, kā arī brāļiem un māsām. Tomēr agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad šo attiecību intensitāte jāpārskata un jāmazina tās ietekme uz personīgo dzīvi un lēmumiem. Bieži vien šis laiks sakrīt ar nodomu dibināt savu ģimeni, taču pielāgoties jaunajam attiecību modelim ne vienmēr ir viegli. “Jaunajam pārim būtu jābūt tādai domāšanai, ka tagad viņi ir ģimene un viņiem tā kopīgi jāattīsta. Tā jāizvirza par viņu galveno prioritāti, kas gan nenozīmē, ka tagad jānoliedz savi un partnera vecāki. Viņi savukārt jaunajai ģimenei var būt gan par lielu svētību, gan sodību,” pārliecināta Dž.Brankampa.
Labāk dzīvot atsevišķi
Līdz ar lēmumu dibināt ilgtermiņa attiecības aktuāls kļūst jautājums, kur vīt savas ģimenes ligzdu. Atbildi uz to parasti ietekmē vairāki faktori – tradīcija, piemēram, latviešiem, trīs paaudzēm dzīvot zem viena jumta, sociāli ekonomiskā situācija, vai pāris vispār var atļauties savu mitekli, kā arī pašu attiecību modelis ar vecākiem.
“Esmu pārliecināta, ka jaunajai ģimenei vislabāk dzīvot atsevišķi, prom no vecāku ietekmes, jo vajadzīgs laiks, lai nostabilizētu savus noteikumus, iemācītos respektēt vienam otru un attīstītu pašiem savu attiecību dinamiku. Citiem vārdiem – sāktu ērti justies un droši staigāt “jaunajās kurpēs”. Dzīvojot kopā, vecāki varētu to ierobežot. Parasti gan tā nav ļaunprātība, jo jaunā sieva vienmēr būs arī meita – vecākus vadīs viņu dabiski instinkti pasargāt savu bērnu un gribēt viņam vislabāko,” stāsta misionāre, piebilstot, ka dažkārt arī atvasēm ir grūti vājināt ciešās saites ar mammu un tēti. Viņi nebeidz gaidīt no vecākiem apstiprinājumu katram savam solim. “Tas nav godīgi ne pret dzīvesbiedru, ne pret sevi pašu, jo šādi cilvēks nevis attīsta savu ģimeni, bet gan veido pagarinājumu attiecībām ar vecākiem, brāļiem un māsām.”
Cīņas rodas no neskaidras komunikācijas
Vecāku un jaunās ģimenes attiecību modelis var būt ļoti dažāds. Tomēr svarīgi tās nepalaist pašplūsmā, bet komunicēt un risināt – ja ne līdz ideālam stāvoklim, kad abas puses respektē viena otru, tad vismaz līdz tam, kad puses nav naidā. “Pat Bībele mūs mudina dzīvot mierā ar visiem cilvēkiem, piebilstot – ja vien tas ir iespējams,” pasmaida Džodija, atzīstot, ka par attiecību risināšanu ir vieglāk runāt nekā darīt.
“Lielākās cīņas parasti rodas no neskaidras komunikācijas. Piemēram, ja jaunā ģimene nolēmusi dzīvot kopā ar vecākiem, vajadzētu iepriekš pasēdēt kopā un padomāt, kā tas darbosies un ko abas puses sagaida viena no otras. Tāpat, ja ģimenes mitinās atsevišķi, partneriem būtu jāvienojas, cik ciešu saskarsmi viņi vēlas ar vecākiem, brāļiem un māsām, jo šīs attiecības vienmēr paliks par daļu viņu dzīves. Labi, ja tās ir veselīgas, bet toksiskas tās veidojas tad, ja rodas sajūta, ka nevaru pakustēties bez iepriekšējās ģimenes atļaujas, ja manu izvēli pārāk spēcīgi ietekmē viņu uzskati. Piemēram, tā jau ir kontrole, ja pāris spiests katru svētdienu apciemot mammu, citādi viņa apvainosies. Protams, vajadzētu respektēt, ka māte jūtas vientuļa, bet pašiem jānolemj, cik bieži doties pie viņas. Iespējams, mamma būs ar to ļoti neapmierināta, bet ar laiku pieradīs pie šīs domas un sapratīs, ka viņu mīl, nevis vēlas noliegt un ignorēt,” stāsta Dž.Brankampa.
Pārāk ciešā tvērienā
Cik veca pasaule, tik pazīstamas arī brīžam slimīgās attiecības starp vecākiem un viņu bērniem. “Esmu redzējusi, kā pārāk ciešā saite starp māti un meitu noved līdz laulības šķiršanai. Meita pati nevēlējās palaist vaļā savu mammu, bet nemitīgi vairākas reizes dienā zvanīja, lai uzklausītu viņas padomu. Nav problēmas telefoniski noskaidrot, kā gatavot pusdienām mērci, bet, ja ar vīru centies pieņemt kādu lēmumu, mammai nav jāzvana! Runā ar savu partneri!” mudina Džodija, pieminēdama arī situāciju, kad mātes nevēlas palaist vaļā savus dēlus. “Šādā gadījumā nepieciešama liela dēla pacietība un diplomātija. Viņam jādara skaidri zināms – mammu, es tevi mīlu, bet nu man ir sava ģimene un priecāšos, ja tu to atbalstīsi. Esmu arī redzējusi, kā pārāk ciešas attiecības izraisa lielu pretestību no atvases puses – precēšu to meitenei par spīti tam, ka viņa jums nepatīk! Protams, nav viegli redzēt, ka bērni izdara, vecākuprāt, nepareizu izvēli, bet jāļauj viņiem pašiem uzņemties atbildību un tikt ar to galā,” pārliecināta Dž.Brankampa.
Tikai viena saimniece!
Ilona (35), biroja darbiniece: – Lai arī gan maniem, gan vīra vecākiem bija savas privātmājas, precoties nepieļāvām citu domu, kā vien dzīvot atsevišķi. Pirms tam mums gluži šādas pieredzes nebija, jo “brūtēšanās laikā” mitinājāmies katrs savā Latvijas malā, tāpēc līdz ar lēmumu par kāzām, nācās arī izdomāt, kurā pusē strādāsim un dzīvosim. Vīram bija izdevīgāk mainīt savu darbu un pārcelties uz manu Latvijas malu. Noīrējām divistabu dzīvokli un sākām vīt ligzdiņu. Lai arī tas vienmēr nebija viegli, bet aizraujoši gan! Mums bija ļoti labas attiecības ar maniem un vīra vecākiem – palaikam braucām ciemos, neizjutām nekādu kontroli vai spiedienu no viņu puses.
Bet tad dzīve iegrieza savdabīgā gultnē, ka pa pusei tīšuprāt un daļēji nejauši nokļuvām dzīvot manu vecāku mājās. Kad pieteicās mūsu otrais bērniņš, protams, aktuāls kļuva jautājums, kā satilpināsimies savā nelielajā dzīvoklītī, kura īres maksa arī nemitīgi auga. Nolēmām, ka vajadzētu būvēt pašiem savu ģimenes namiņu. Sākām interesēties par finansiālajām un citām iespējām, bet laiks līdz mazuļa dzimšanai strauji saruka, tāpēc gluži kā atpestījums nāca vecāku piedāvājums padzīvot pie viņiem. Tēvs savulaik bija uzcēlis prāvu māju, domājot, ka tajā mīļi un draudzīgi zem viena jumta mitināsies visa lielā ģimene. Turklāt vecāki apelēja, ka vieni paši vairs īsti netiek galā ar lielo dzīvojamo platību, iekārtoja sev istabu mājas tālākajā stūrī un solījās nejaukties mūsu darīšanās.
Piekritām, kaut draugi un paziņas brīdināja, ka šis lēmums var novest līdz pat laulības šķiršanai, jo parasti vecākiem znotu vai vedeklu pieņemt zem viena jumta ir ārkārtīgi grūti. Jāatzīst, ka viegli tiešām nebija, jo gaisā virmoja PATIESĪBA, ka vienā mājā var būt tikai viens saimnieks un virtuvē tikai viena saimniece! Situāciju sarežģīja arī apstāklis, ka mūsu plānam tikt pie sava mitekļa radās lieli un tajā brīdī nepārvarami šķēršļi, tāpēc sapratām, ka vai nu kopā dzīvošanas spriedzei jāpielāgojas, vai atkal jāmeklē, kur īrēt.
Atrisinājums gan nāca nedaudz citā veidā – pārbūves rezultātā katra saimniece tomēr tika pie savas virtuves. Tas ir nozīmīgi! Esam tikuši arī pie mācības, kā perspektīvā veidot sadzīvi un attiecības ar saviem bērniem, kad viņi būs lieli un dibinās savas ģimenes – nekādas kopā dzīvošanas!
