Rasma Vanaga, interešu izglītības metodiķe: – Tas nav normāli! Mēs runājam par izglītības kvalitāti, bet šie vārdi ir ciniski, jo praktiski nekādas kvalitātes un efektivitātes nevar būt. Šobrīd skolotāji vēl dzīvo nelielā eiforijā, bet tad, kad pienāks 5.oktobris un saņemsim algu, sapratīsim, kur mēs esam nolikti. Viss tiek bāzēts uz to, ka ir veikta skolu reforma, bet tajā pašā laikā nav autobusu, ceļi ir nesakārtoti. Par ko te vispār runāt! Cilvēks mūsu valstī ir pazudis, viņš mūsu valstī nav nekas! Vai tas ir normāli, ja SVF dod vienus, bet mums – otrus skaitļus? Cilvēkiem neviens nestāsta patiesību! Valdība, maskējoties aiz vārda “reforma”, pilnībā grib sagraut izglītības sistēmu. Bērniem jau sešos rītā ir jāceļas, lai viņš tiktu uz autobusu, ar ko nokļūt skolā. Pa šiem gadiem esam bijuši neskaitāmās akcijās, esam rakstījuši simtiem vēstuļu, norādot, ka kategoriski nedrīkst samazināt finansējumu izglītībai un zinātnei, bet nekas netiek sadzirdēts. Acīmredzot mūsu valstij ir vajadzīgi neizglītoti cilvēki.
Svetlana Ziepniece, Tirzas pamatskolas direktore: – Saprotu tikai vienu, ka mūsu valdība šobrīd vēlas laukos izveidot “indiāņu rezervātus”. Tam, kas šobrīd notiek, es nerodu citu izskaidrojumu. Tas ir skaidrāks par skaidru, ka Latvijas lauki paliks tukši. Domājot par notiekošo, es pat nespēju dusmoties. Man ir ārkārtīgi skumīgi. Var jau saprast, ka trūkst naudas un vēl daudz kā cita, bet atbalstīt tikai pilsētu attīstību un pilnībā iznīcināt laukus nav pareizi. Skolotāji droši vien vēl kādu laiku turēsies uz patriotisma, bet patriotisms nevar pastāvēt mūžīgi. Kāda var būt izglītības kvalitāte, ja izglītības process nenotiek pēc pilnas programmas? Programma jau būs, bet nebūs visa pārējā, kas ar to saistīts. Šobrīd izskan, manuprāt, absolūti nepamatots apgalvojums no Izglītības ministrijas, ka izglītības kvalitāte ir tikai lielos izglītības “kombinātos”, ka mazas skolas nespēj nodrošināt pietiekamu izglītības kvalitāti. Tam es absolūti nepiekrītu!
Laima Braše, Rankas pamatskolas direktore: – Tas ir ārkārtīgi negodīgi attiecībā pret skolotāju! Valdība daudz ko saka, bet nepasaka visu līdz galam. Mēs vēl nezinām, kādi zemūdens akmeņi sagaida skolotājus. Es uzskatu, ka mūsu valdībā strādā ļoti netalantīgi cilvēki, kuri to vien dara, kā biedē iedzīvotājus. Visi cilvēki ir neziņā un jūtas nomākti, jo neviens nevar pateikt, kad reiz būs gaisma tuneļa galā. Nav neviena nāciju mobilizējoša politiķa, kurš mudinātu saņemties, sakot, ka tagad ir slikti, bet noteikti būs labāk. Diemžēl neviens neko nezina, tikai kā bada dzeguzes atkārto, ka būs slikti un vēl daudz sliktāk. Skolotājs arī ir tikai cilvēks. Cik tad ilgi var dzīvot tādā neziņā un nomāktībā? Mēs visi saprotam, ka ir slikti. Nu, labi, vienu, divus, trīs, četrus gadus, bet kas tad pēc tam mainīsies? Kurš mums to šodien ir pateicis? Neviens. Par kādu izglītības kvalitāti varam runāt, ja jau šobrīd skolotāji strādā uz entuziasma. Cik ilgi vēl? Jau šobrīd redzu, ka skolotāji pēc vasaras brīvdienām nav atpūtušies.
