Pēc Pašnāvību novēršanas dienas, ko pasaulē atzīmēja 10. septembrī, Pasaules Veselības organizācija nākusi klajā ar pētījumu par jaunu cilvēku izplatītākajiem nāves iemesliem un ieteikumiem, kā tos novērst. Viens no iemesliem ir pašnāvības, kuru novēršanai nereti pietiek ar apkārtējo uzmanību un iejūtību.
Vērtību meklējumi
Pētījumi liecinot – uz katru pašnāvnieku ir 20, kas šādu iespēju kaut reizi mūžā ir apsvēruši vismaz teorētiski. Lielākajai daļai šādas domas “uzpeld”, meklējot izeju no samilzušas situācijas, kas vēlāk pārtop dzīves jēgas meklējumos. Vai manai dzīvei ir jēga, vai pasaule mainītos, ja manis nebūtu? “Tas saasina dzīves izjūtu – atziņa, ka es varētu arī nebūt,” piekrīt psihoterapeite Daina Poriņa, atzīstot, ka pārdomas par dzīves jēgu ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.
Eksistenciālā psiholoģija palīdz atrast atbildes uz šiem jautājumiem – arī situācijā, kad it kā nekas cits nav iespējams, cilvēkam vienmēr paliek iespēja paust vai vismaz pašam sev definēt attieksmi pret notiekošo. Tālākais jau ir rīcības jautājums – ko es varu darīt, lai šo attieksmi īstenotu.
Pašnāvība nereti kļūdaini tiek uzskatīta par izeju no situācijas, kad cilvēks ir ilgstoši mēģinājis būt labs visiem un nonācis situācijā, kad tomēr nepieciešams izvēlēties. D.Poriņa uzsver, ka jebkurš risinājums, pat bēgšana, bet paliekot dzīvam, ir labāks, lai arī tādējādi kāds tiek sāpināts.
Pietrūkst iemaņu
Pašnāvības jauno cilvēku – no 10 līdz 24 gadu vecumam – vidū ir pirmajā nāves iemeslu trijniekā uzreiz aiz ceļu satiksmes negadījumiem un sarežģījumiem grūtniecības, dzemdību laikā. Tad seko vardarbīga nāve, AIDS un tuberkuloze.
Kā vienu no galvenajiem pašnāvību iemesliem pētnieki nosauc iemaņu trūkumu, lai veiksmīgi pārietu no bērnības pieaugušo pasaulē. Turklāt nereti jaunais cilvēks šajā grūtajā brīdī paliek viens – bez pietiekamas uzmanības, atbalsta un nepieciešamās informācijas.
Netieši to sekmē mīti par pašnāvībām un kultūrvēsturiski stereotipi – par šiem jautājumiem nav pieņemts sabiedrībā runāt, no cilvēka vēl vairāk novēršas, uzzinot, ka viņam dzīvē ir problēmas. Nav atbalsta netradicionāliem risinājumiem.
Izvērtēt kritiski
Kā populārākie ir izdalīti pieci mīti, no kuriem pirmais liecina par izteiktu psiholoģisko aizsargreakciju “lai tikai nekas nebūtu jādara” – tie, kuri runā par pašnāvību, nekad to faktiski neizdarīs. Jebkuras runas par pašnāvību kā atrisinājumu vai iespēju ir jāuztver nopietni. Tās liecina, ka cilvēks meklē izeju no nopietnas situācijas un negarantē, ka pašnāvība tiek apsvērta tikai teorētiski.
Tikpat kļūdaini domāt, ka lēmums aiziet no dzīves vienmēr ir impulsīvs un nekas iepriekš par to neliecina. Lielākajā daļā gadījumu cilvēks domās “izspēlē” dažādus variantus un gatavojas, ir aprunājies par to vismaz ar vienu cilvēku vai zvanījis krīzes centriem.
Ja dzimtas vēsturē vai paziņu lokā kāds jau ir aizgājis no dzīves pats, ir lielāka varbūtība, ka būs vēlme to darīt vēl kādam – tabu šādai rīcībai jau ir mazināts, iespējams, ir iedzimta nosliece uz depresīvu noskaņojumu, pietrūkst dzīvespriecīgas, veiksmīgas pieredzes.
Maldīgi ir domāt, ka pašnāvības izdara tikai psihiski slimi vai īpašu sociālo kategoriju cilvēki. Sevišķi smagi, ja pašnāvību izdara bērni – Latvijā kā jaunākais reģistrēts 10 gadus vecs puika, kurš cieta no ilgstošas emocionālas un reizēm arī fiziskas vardarbības ģimenē.
Viedoklis:
INGA LUBĀNE, psiholoģe, psihoterapeite,Krīžu un psihoterapijas centrs “Taka”
“Pašnāvība nav problēma, kuru vajag atrisināt, panākot, lai cilvēks “beidz domāt par tādām muļķībām”. Svarīgi ir saprast, ko pašnāvības tēma nozīmē, kas stāv aiz tās. Šādam solim nav viena izskaidrojuma vai viena iemesla. Būtībā runa ir ne tik daudz par pašnāvību, bet par cilvēka dzīvi.
Reizēm ļoti būtisks ir jautājums – kas cilvēku ir noturējis pie dzīves līdz šim brīdim. Atbilde var sniegt būtisku informāciju par to, kas cilvēkam viņa dzīvē šķiet vērtīgs, par to daļu, kas vēlas dzīvot. Var pajautāt, vai cilvēks ir mēģinājis tikt galā citādā veidā un kas no tā ir sanācis.
Vēlme nomirt bērnam var būt saistīta ar kādu nepanesamu notikumu, piemēram, vienaudžu ņirgāšanos, nelaimīgu pirmo mīlestību u.c. Vecākiem ir jāmēģina runāt ar bērnu par to, kas viņa dzīvē ir noticis, sniegt savu sapratni un atbalstu, lai bērns spētu pārvarēt krīzes brīdi, meklēt risinājumus ilgstošām problēmām.”
Uzziņai:
Uzticības tālrunis pieaugušajiem krīzes centrā “Skalbes” 67222922 no pulksten 9 līdz 22.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 80006008 darbdienās no pulksten 8.00 līdz 23.00, sestdienās no pulksten līdz 22.00, svētdienās no pulksten 10.00 līdz 22.00.
