Tā jau ir, ka liels jūtas tas, kurš otru nospiež uz ceļiem. Izskatās, ka tieši tā notiks ar darba devējiem un tā ņēmējiem, jo ir paredzēts grozīt Darba likumu. Izmaiņas tajā neliecina ne par ko citu, kā vien to, ka pats vien esi vainīgs, ka neesi kādam priekšnieks. Darba likumā ir paredzēts noteikt, ka darba devējam nav obligāts pienākums saglabāt darba algu darbiniekam mācību atvaļinājuma laikā, kas paredzēts valsts eksāmenu kārtošanai un diplomdarba izstrādei. Tas, lūk, novērsīšot situācijas, kad darbinieki vairākus gadus izmanto mācību atvaļinājumu, bet eksāmenos “izkrīt”.
Redzot to, kā pazīstami cilvēki, kuri strādā, cenšas nokārtot visus pārbaudījumus, tomēr negribas ticēt, ka ir tik daudz šo apzināto caurkritēju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēki, kuri strādā, par savām studijām arī maksā, un ne jau mazu summu. Tā vien šķiet, ka mums nemaz nevajag izglītotus ļaudis, īpaši jau tos, kuri kaut ko saprot no likumdošanas, jo no viena līdz trim mēnešiem paredzēts pagarināt termiņu prasības iesniegšanai tiesā gadījumos, ja darbinieks uzskata, ka ir pārkāpta norma par vienlīdzīgu darba samaksu. Izmaiņas lielākoties saistās ar to, ko attiecībā pret darba ņēmēju drīkst atļauties darba devējs, bet kāpēc neviens nedomā par cilvēkiem, kuri strādā neskaitāmas virsstundas, strādā pa naktīm, strādā brīvdienās, bet atlīdzību par to nesaņem, lai gan Darba likumā tā ir paredzēta? Ne jau sava prieka pēc tas notiek, bet tāpēc, ka kaut kas ir jānopelna, lai izdzīvotu. Ja atļausies kaut ko iebilst darba devējam – vari doties projām, tāpēc cilvēki klusē un cieš, bet cik ilgi to iespējams izturēt?
