Šis ir pirmais mācību gads, kad Gulbenes ģimnāzijas matemātikas skolotāja Margarita Češļa paliek mājās, nevis palīdz skolēniem iepazīt sarežģīto matemātikas pasauli. Skolotāju dienas un Gulbenes vidusskolas 65. dzimšanas dienas priekšvakarā “Dzirkstele” devās apciemot skolotāju, lai kopīgi atcerētos darbu skolā un ļautos pašreizējām izjūtām.
“Sagraušu visu ilūzijas, jo neteikšu, ka ļoti vēlos būt skolā, bet man gribas apkārt atmosfēru, kas būtu līdzīga skolai, tāpēc labprāt uzturos skolotāju sabiedrībā, labprāt tērzēju par skolas tēmu. Arī vēlēšanās stāvēt klases priekšā man vairs nav. To sāku izjust pēdējo gadu, strādājot skolā. Tas nozīmē, ka pietiekami daudz esmu strādājusi, skolotājas darbam atdodot 51 sava mūža gadu. Esmu dzimusi skolotāju ģimenē, tāpēc visa dzīve man ir pagājusi no zvana līdz zvanam,” saka M.Češļa.
– Vai skolā arī pati bijāt laba matemātiķe?
– Man bija pieci gadi, kad sāku mācīties 1.klasē. Sākumā vecāki ņēma līdzi uz skolu, līdz beidzot tiku ieskaitīta skolēnu kārtā. Skolā man nebija īpaša talanta matemātikā. Sapratu, ka arī valodu apguve nav man domāta. Mans tēvs bija matemātikas skolotājs, varbūt tas iespaidoja izvēli. Aizbraucot mācīties uz Rīgu, man bija tikai 16 gadi. Tolaik man bija kaut kāda nojausma arī par farmaceitiem, bet sapratu, ka neesmu stipra ķīmijā, tāpēc apzināti izvēlējos būt par matemātikas skolotāju.
– Kā sākās jūsu darba gaitas?
– Pēc augstskolas beigšanas 1958.gadā sāku strādāt par matemātikas skolotāju Lizuma vidusskolā, kas pirmo gadu bija atjaunojusies. Man bija 21 gads, kad pirmo reizi kā skolotāja nostājos klases priekšā, kurā skolēni par mani bija tikai četrus gadus jaunāki. Tagad, satiekoties ar šiem audzēkņiem, visi esam veci un sirmi. Lizuma vidusskolā nostrādāju obligātos piecus gadus pēc augstskolas un ar lielu “troksni” aizgāju no skolas, jo uzskatīju, ka strādāt ar skolēniem var arī citādāk. Rajona komjaunatnes komitejā tika sasaukta sēde, kurā mani strostēja, ka nepildu apzinīgas komjaunietes pienākumus, un izteica rājienu, bet tas tikai vēl vairāk pamudināja neattiekties no lēmuma. Sāku strādāt Balvu rajona Rugāju vidusskolā. Rugāji man bija vajadzīgi tādēļ, lai es apzinātos, ko spēju pati. Lizuma vidusskolā bija jūtama direktora diktatūra un arī es biju pakļauta viņa vadošajām norādēm, toties Rugājos varēju izvērsties un pārliecināties, ka mani lēmumi un mācību metodes nav nekas slikts. Pēc četriem Rugājos nostrādātajiem gadiem atnācu uz Gulbenes astoņgadīgo skolu. Uz to mani pamudināja Mirdza Kušķe, kura arī strādāja Lizumā un tieši tajā laikā kļuva par astoņgadīgās skolas direktori. Mani nepiesaistīja Gulbene, bet cilvēki. Ja, aizgājusi projām no Lizuma, jutos tā, it kā būtu paveikusi varoņdarbu, tad, atnākusi uz Gulbeni, jutos nedroša, jo bija daudz stundu, klasēs daudz skolēnu.
– Vai visi var būt labi matemātiķi?
– Visi cilvēki nekad nevar būt labi matemātiķi. Vajadzētu būt tā, ka loģiskā domāšana vairāk piemīt zēniem, tikai viņi, atšķirībā no meitenēm, to tik stipri neattīsta. Zēniem visu vajag loģiski, bet momentāni. Ja tā nav, tad viņiem zūd pacietība, meitenes visu ņem lēnām un pamatīgi. Labi matemātiķi man bijuši gan vieni, gan otri. Man pašai piemīt nevis tēlainā, bet loģiskā domāšana. Ja kaut ko saka, tad man ir būtiski, kas no tā izriet tālāk. Matemātika visu sakārto. Sākumā to neapzinājos, ka savā būtībā esmu matemātiska. Man nav raksturīgi kā citiem stāvēt un priecāties: ah, cik skaista strūklaka, puķīte vai rasas pērlīte zāles stiebra galā! Es to frāzēju citādāk – labs laiks, labi iekārtota pilsēta un tamlīdzīgi. Domāju, ka loģiski matemātisko domāšanu man iedeva augstskola, jo praksē esmu pārliecinājusies, ka vidusskolas vecuma jauniešiem tā nemaz tik krasi neatklājas. Nekad neesmu varējusi ļauties milzīgi liriskām atkāpēm, bet tas jau ir matemātiķa sindroms. Nevaru pateikt, kas cilvēkam dzīvē palīdz vairāk – emocionālā vai matemātiskā domāšana. Tiesa, uz vecumu esmu kļuvusi emocionālāka. To pierādīja arī pēdējais gads skolā, kas man bija grūts. Šodien, domājot par skolas jubileju, es jau ļaujos emocijām, cik tas būs jauki un mīļi atkal visus satikt!
– Bijušie audzēkņi par jums saka labu un lepojas ar iegūtajām zināšanām matemātikā, tomēr atzīst, ka ir baidījušies no jums.
– Es līdz šim brīdim neesmu sapratusi, kāpēc skolēni no manis baidījās. Varbūt tāpēc, ka mana būtība slēpjas visa noteiktībā, jo vienmēr esmu bijusi noteikta, konkrēta un tieša, nevis apčubinātāja. Nemēdzu uzkliegt: “Klusu! Klausieties!” Strādājot ar 8. un 9.klašu skolēniem, esmu pielietojusi arī stingrus mērus, laikam jau tad slava par manu stingrību arī radās un sekoja līdzi kā ēna. Esmu bijusi arī klases audzinātāja. Bieži vien klase nepieņēma manus tekstus un tiem iebilda, bet kompromisiem ļāvos ļoti reti, tikai pēdējos gados, lai gan pati tāpēc iekšēji mocījos. Neesmu nekad meklējusi zelta vidusceļu, bet arī “kāpt uz galvas” neesmu ļāvusi.
– Ko nespējāt piedot skolēniem?
– Nekad neesmu varējusi piedot klaju nekrietnību, kad skolēns saka vienu, bet dara pavisam ko citu. Varu piedot nerātnību, tikai ne bezkaunību. Lielākoties esmu iepazinusi padomju skolas prasības, Tikai pēdējos gados iepazinu citu skolu un sapratu, ka tajā vispār nav sakarīgu prasību pret skolas iekšējo dzīvi. Manā skatījumā tas ir katastrofāli, ka skolā absolūti nav nekādu darba prasību. Ar to mēs tikai sagraujam skolēna vēlēšanos vispār kaut ko darīt. Uzskatu, ka šodien skolotāja profesijas prestižs ir absolūti zudis. Pret to vairs nav agrākās cieņas. Neesmu centusies analizēt, kāpēc tā, bet skolotājs tiek uztverts kā pārdevējs vai citas profesijas pārstāvis.
– Vai jums bija savi mīļākie skolēni?
– Skolēni ir teikuši, ka man ir tikai savi mīluļi, bet par tiem, kam matemātika nav padevusies, es neesot likusies ne zinis. Dīvaini, bet tagad šie teicēji domā citādāk. Acīmredzot, tā uzskata, tikai skolas laikā. Protams, ka mana attieksme pret tiem, kuri labi zina matemātiku, ir bijusi pozitīvāka. To es nenoliedzu. Es nebiju ideāla skolotāja, kura visus varēja pacelt augstā matemātiskā līmenī.
Esmu mācījusi matemātiku arī Latvijā pazīstamiem cilvēkiem. Paldies, piemēram, Valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai, ka viņa mani piemin! Viņa bija īpašs gadījums, kādu nav daudz. Pie manis mācījās arī aktieris Uldis Anže. Atceros kādu ar viņu saistītu gadījumu. Uldis nebija manā audzināmajā klasē, bet viņš un vēl viens puisis kopā ar manējiem iesaistījās “Lotosa” vienībā. Dzīvojām Staru klubā un ravējām cukurbietes. Nolēmām, ka vajag sarīkot nometnes atklāšanas vakaru, tāpēc vajadzīga himna. Kāds ieteica, ka himna būs dziesma no izrādes “Drošā kareivja Šveika piedzīvojumi”. Bildu, ka vajadzētu arī iestudēt kustības, bet Uldis, pat nedomādams piedalīties kustību apguvē, teica: “Vai es jums esmu kāds aktieris, lai te visiem pa priekšu māžotos!” Bet re – kļuva par aktieri.
Man ir patīkami redzēt televīzijā vai dzirdēt pa radio, ka ar labu vārdu piemin kādu no maniem audzēkņiem. Būšu godīga un atzīšos, ka manā mūžā ir bijis viens skolnieks, ar kuru nekad tā arī neizlīgu. Ārēji esmu neiecietīga, bet iekšēji varu daudz paciest, visu daudz arī pārdomāju.
– Vai matemātiķis spēj iztikt bez matemātikas?
– Var. Man ir kolēģis, ar kuru nemitīgi sazinos. Viņš visu laiku rēķina kaut kādus uzdevumus. Es tā nedaru. Sava prieka pēc vien nerēķinu. Aiziet projām no matemātikas man neļauj skolēni, kuriem palīdzu privāti uzlabot zināšanas matemātikā. Minu arī krustvārdu mīklas. Mana lielākā problēma šodien ir tā, ka dienas ir garas un nezinu, kā sevi nodarbināt. Būtu ko darīt, bet tam nerodu emocionālu pacēlumu. Man ir ārkārtīgi daudz fotogrāfiju, kuras vajadzētu sakārtot, bet visu laiku šo nodarbi atlieku.
– Kas šodien jums sagādā lielāko prieku?
– Man lielāko prieku šodien dod iespēja parunāties ar cilvēkiem par ikdienišķām problēmām. Dažkārt aizstaigāju arī līdz skolai un bijušajiem kolēģiem saku, ka man nav vajadzīga skola, bet cilvēki. Apsēžos savā ierastajā vietā un skatos apkārt notiekošajā. Ja man jautā, ko es labprāt darītu, atbildu, ka labprāt sēdētu un pļāpātu. Slikti ir tas, ka nespēju lasīt grāmatas, jo ir ļoti grūti koncentrēt uzmanību. Tas viss, ko iecerēju darīt, kad aiziešu pensijā, diemžēl tā nenotiek. Patiesībā nenovēlu nevienam cilvēkam tādam kā es pensijas vecumu. Saviem bijušajiem kolēģiem novēlu katrā dienā gūt emocionālu pacēlumu. Ja man šodien būtu jāsāk dzīve no jauna, droši vien es izvēlētos kaut ko citu. Ne tāpēc, ka man nepatiktu matemātika, bet šodien saprotu, ka dzīvē ir arī daudz interesantākas nodarbošanās. Tomēr nenožēloju savu darba dzīvi un esmu priecīga par to, ka neesmu bijusi tikai matemātiķe, bet arī klases audzinātāja un skolotāja.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Margarita Češļa.
Dzimusi: 1937.gada 1.jūlijā Preiļos.
Mācījusies: Madonas vidusskolā, Rīgas Pedagoģiskā institūta Matemātikas fakultātē.
Darbs: Lizuma vidusskola, Balvu rajona Rugāju astoņgadīgā skola, Gulbenes astoņgadīgā skola, Gulbenes vidusskola, Gulbenes ģimnāzija.
Patīk: rudens, ziedi un cilvēku sabiedrība.
