Pirms nedēļas atkal bijām butēs, it kā jau nekas īpašs nebūtu jāstāsta, bet gadījās neliels piedzīvojums. Nolikuši mašīnu kādas mājas pagalmā, parunājušies ar saimnieku, pa kāpu sakņaino taciņu devāmies uz jūras krastu butēs. Tālu nebija jāiet, tā klusējot sparīgi bijām nosoļojuši kādus 100 metrus, kad mans copes kolēģis, kas gāja aizmugurē, pēkšņi iesaucās: “Čūska!” Pēc tāda brēciena katra divkājaina radība paliek uzmanīga. Arī es zibenīgi paskatījos atpakaļ un turpat sev pie kājām ieraudzīju aptuveni 80 centimetru garu melnu “striķi”, kas pārsteidzoši nesteidzīgi locījās pa taciņu starp nelielo kāpu priedīšu saknēm.
“Tas taču zalktis,” novīpsnāju, jo esmu viņus dažādās copes vietās atskatījies līdz apnikumam. Tad pēkšņi “mans melnais zalktis” saritinājās atsperes formā un, pieglaudis galvu, sāka nelabi šņākt. Oho! Tas jau kļuva interesanti, jo zalktis vienmēr un jebkurā situācijā mūk. Tu vari viņam kāpt kaut vai uz astes, bet viņš tikai meklē kur nolīst un noslēpties. Tā kā kājās bija garie gumijas zābaki, īpaši nekautrējos nostāties metra attālumā, lai nopētītu, kas uz mani šņāc. Pēkšņi vienā mirklī samanīju nelielu galvas kustību uz savu pusi. Ar to man pietika lai, ieraugot trīsstūra galvas formu un sašaurinājumu pēc tās, kas vēlāk pārgāja uz lunkano ķermeni, es atsprāgtu pāris metru atpakaļ un saprastu, ka esam sastapuši samērā reti Latvijā redzamo melno odzi.
Zibenīgi ķēru pēc fotoaparāta, bet odze jau “tina makšķeres”, tāpēc sanāca tikai daži kadri. Tālāk pa kāpu ķērpjiem, kur čūska brīžiem pazūd, sekot indīgajam rāpulim nebija ne mazākās vēlēšanās. Vienu gan es secināju – pat pie jūras smiltīs tevi var sagaidīt kāds nepatīkams pārsteigums, tāpēc turpmāk būs jāpiedomā, kur lieku savas kājas…
