Gadījums, kad audžuvecākiem cenšas atņemt bērnus un steigā nodot tos adoptācijai uz ārzemēm, izsaucis plašu rezonansi sabiedrībā. Viena sabiedrības daļa uzskata, ka labāk bērniem būtu dzīvot ārzemēs, jo tur nav tik dramatiska ekonomiskā situācija, kā pie mums, kur daudzi vairs netic labākai nākotnei, bet otra – ka labāk palikt tepat Latvijā, jo šī ir valsts, kurā bērns ir piedzimis un kurā viņam arī ir jādzīvo.
Es gan negribētu piekrist nedz vieniem, nedz otriem, jo valsts, kurā dzīvot bērnam, nav izšķirošais faktors. Kāda starpība, kurā valstī dzīvo bērns? Nekāda. Esmu pārliecināta, ka nav svarīgi, kādā valstī dzīvo vai dzīvos šie adoptētie bērni vai tie, kurus vēl grasās adoptēt. Galvenais, lai šī konkrētā ģimene, kura pie sevis paņem svešu bērnu, patiešām no sirds vēlētos viņu, sniegtu savu mīlestību, atbalstu, rūpes un uzmanību. Un nemaz nav svarīgi, vai šī ģimene, kura vēlas mīlēt svešu bērnu, dzīvo Latvijā, Itālijā, Amerikā, Francijā vai kaut kur citur. Ikviens mazulis grib, lai viņam būtu mamma un tētis, kuri viņu mīl tādu, kāds viņš ir. Ja šāda iespēja bērniņam, kurš bioloģiskajiem vecākiem diemžēl ir vienaldzīgs vai kuram vecāki ir miruši, atrodas ārzemēs, tad tas nav nekas traģisks, jo noteicošās šajā gadījumā ir tikai un vienīgi bērna intereses.
Ir vēl viena lieta, kas ir ļoti svarīga, proti, lai bērni, kuriem ir audžuvecāki, nebūtu viņiem tikai peļņas avots, jo nav noslēpums, ka valsts audžuģimenei katru mēnesi maksā.
