Daiga Pumpure ir bijusī smilteniete, tagad jau daudzus gadus gulbeniete. “Dzirkstele” viņu satikt dodas tieši vārdadienā. Bērnudārzā “Auseklītis”, kur Daiga strādā par logopēdi, viņas darba telpā ir daudz rudens ziedu. “Mani tikko kolēģes apsveica vārdadienā,” smaidot saka gaviļniece.
Viņa vienmēr priecīgi un mīļi svinot savu vārdadienu gan darbā kopā ar kolēģiem, gan mājās radu un draugu pulkā. Mammu mīļi vienmēr apsveic arī dēli. Viens no viņiem – Jēkabs – pašlaik ir Anglijā, zvanījis no turienes mammai vārdadienas rītā. Jānis ir Latvijā. Viņi ir mammas mīļie, nu jau pieaugušie dvīņu puikas. Dēliem novembrī paliks 24 gadi.
Vārdu izvēlas krustmāte
Daigai vārdu izvēlējusies krustmāte, mammas māsa Ārija. “Tolaik populāra bija latviešu mākslas filma “Šķēps un roze”, kurā galvenos tēlus sauca par Daigu un Jurģi. Tas bija romantiski,” stāsta Daiga.
Viņa pieļauj, ka droši ne vienai vien vienaudzei šā paša iemesla dēļ dots tāds pats vārds. Tāpat kā tajā paaudzē netrūkst Jurģu. Pašai esot brālēns ar šādu vārdu.
“Savs vārds man patīk. Tam ir lietuviska cilme,” saka Daiga. Viņai ir vairākas kolēģes vārdamāsas. Taču pašai liekoties, ka katra šā vārda nesēja raksturā atšķiras. Tomēr nenoliedzami visas Daigas ir enerģiskas, saulainas, prot uzņemties atbildību.
No Latvijas prom nebēgs
Viņa nedomājot par bēgšanu projām no Latvijas, jo patīk savs darbs. “Jau 32 gadus strādāju par pedagoģi. Piepildīju savu sapni un kļuvu par logopēdi. Patīk redzēt savam darbam rezultātu, patīk palīdzēt bērniem,” saka Daiga.
Viņa bilst, ka dzīve Gulbenē ir pierasta un interesanta, arī nekur tālu neizbraucot ekskursijās. Daiga ir mājas cilvēks – viņai patīk uzturēt kārtībā savu mājokli, patīk gatavot ēst. Patīk, ka vakariņās pie mammas atskrien arī dēli.
Daiga ir parūpējusies par pašas audzētiem dārzeņiem ziemai. Šoruden bijis prieks par krāšņu burkānu ražu.
Viņa rūpējas arī par savu veselību un ķermeni, divas reizes nedēļā apmeklējot aerobikas nodarbības pie Irēnas Sproģes.
Tagad daudz laika aizņem arī mājas mīlulis pekinietis Rodžers, kurš Daigas un viņas drauga Modra kompānijā dzīvo vēl tikai divus mēnešus. “Nekad agrāk nevarēju iedomāties, ka cilvēks tā var pieķerties sunim! Tik daudz mīļuma mājās ienes tāds mazs dzīvnieciņš. Man pašai agrāk nekad nav bijis suņa. Tad iedomājos, ka vēlos tādu. Modris teica: “Labi, es tev nopirkšu.” Atradām suņuku ar interneta palīdzību un atvedām viņu mājās no Cēsīm,” stāsta Daiga.
