Gulbenietei Ļubovai Kuzmanei ir 82 gadi. Septiņus gadus kopš vīra nāves sirmgalve vienatnē vada dienas nelielā dzīvoklītī Skolas ielas daudzdzīvokļu namā. Šoreiz saruna ar pensionāri par to, kā viņa redz šodienu, kas darīts pareizi, kur pieļautas kļūdas, ko darīt, lai rītdien dzīvotu labāk.
“Savā mūžā esmu pārdzīvojusi dažādus laikus un varas. Skolā sāku mācīties pirmajos Ulmaņlaikos. Toreiz es daudz ko nesapratu un nezināju, bet tagad, visu pārdomājot, jāteic, ka arī tie nebija zelta laiki, jo klājās grūti. Mani vecāki bija zemnieki, kuriem bija tikai 15 hektāri zemes. Puse bija aizaugusi ar krūmiem. Tēvs pamazām līda līdumu, paļaujoties uz savu roku spēku. Ģimenē bijām pieci bērni. Kad paaugāmies, kļuva grūtāk iztikt, tāpēc tēvs gāja par pusgraudnieku. Tas nozīmēja, ka viņš ar saimnieku mutiski vai rakstiski noslēdza līgumu par algu. Vispirms saimnieks atbēra graudus sēklai, tad otru daļu sadalīja uz pusēm. Tā taču arī savā veidā bija cilvēka ekspluatācija. Laukos nevienam pensiju nemaksāja. Ģimenes pārtika tikai no tā, ko pašas izaudzēja. Ja kaimiņš ar kaimiņu kooperējās, tad jau vēl kaut kas sanāca. Arī kara laikā iztikt palīdzēja sava saimniecība. Nekad izšķērdīgi nerīkojāmies ar naudu,” saka Ļ.Kuzmane.
– Pēckara gados taču arī nebija vieglāk?
– Kad pēc skolas 1946.gadā atnācu darbā uz Gulbeni, man gandrīz nebija ko vilkt mugurā. Skolas laikā mētelis bija tā nodilis, ka mamma man pāršuva savu novalkāto mēteli. Bieži vien atteicos doties uz kādu pasākumu, jo nebija izejamās kārtas. Šodien es no tā nekautrētos un atklāti pateiktu, ka man nav ko vilkt, toreiz bija kauns. Man nav tiesību šodien sūdzēties par dzīvi, jo dzīvoju labāk nekā toreiz. Man ir silts dzīvoklis, katru mēnesi saņemu pensiju, man visa ir gana. Tolaik nevienam nemaksāja algu. Kad sāku strādāt, mums izsniedza kartiņas, lai saņemtu pārtiku. Smagāka darba cilvēkiem dienā pienācās 600 grami maizes, ierēdņiem – 400 grami, pensionāriem – 300 grami. Man pienācās 400 grami maizes. Protams, varēja izņemt arī divu un vairāk dienu maizes normu. Uz kartiņām varēja saņemt noteiktu daudzumu cukura, eļļas un zivju. Ar laiku darbavietās cilvēkiem par apzinīgu darbu piešķīra kuponu, par kuru veikalā varēja saņemt kādu metru vienkārša auduma.
– Vai šodien plānojat savus izdevumus?
– Šodien mani vienīgie iztikas līdzekļi ir tikai pensija – 165 lati. Tiklīdz to saņemu, nekavējoties steidzu samaksāt visus komunālos maksājumus, jo tas dod drošības sajūtu. Mana dzīvokļa platība ir 34 kvadrātmetri. Vasarā par visu kopā maksāju apmēram 45 latus. Ziemas mēnešos, kad jāmaksā par apkuri, tie ir 60 un pat 70 lati. Vasaras mēnešos gan naudu neatlieku, lai ziemā būtu jāmaksā mazāk. Vēl pagājušajā gadā pierakstīju visus izdevumus. Šādi rēķini cilvēku disciplinē un palīdz izvērtēt, kas ir visvairāk nepieciešams. Izdevumus grupēju: pārtika un pārējais. Piemēram, no novembra līdz decembrim mēnesī kopumā biju iztērējusi 125 latus. Pārtikas iegādei – 53 latus, pārējiem pirkumiem – 72 latus. Veicu arī sīkāku atšifrējumu, piemēram, zāles pirktas par 9 latiem, komunālie maksājumi – 34 lati. Pieraksti liecina, ka komunālajiem maksājumiem un citiem ar pārtiku nesaistītiem pirkumiem aiziet lielākā pensijas daļa.
– Vai iegādājaties arī akcijas preces?
– Savulaik ārkārtīgi nosodīju valsti par to, ka tā tikai lieki tērē papīru un naudu dažādu reklāmizdevumu izstrādei un iespiešanai. Tagad esmu sapratusi, cik liela nozīme, īpaši pensionāriem un citiem cilvēkiem, kuriem ir mazi ienākumi, kā arī apgrūtināta iziešana no mājām, ir šīs veikalu “Maxima”, “Super Netto” un citu tirdzniecības uzņēmumu reklāmlapas. Tiklīdz saņemu šos reklāmas izdevumus, tos rūpīgi izpētu un pierakstu uz lapas, kādas akcijas preces, cik daudz es gribētu konkrētajā veikalā iegādāties.
– Kā vērtējat to, ka jums ir sociālā aprūpētāja?
– Pirmo reizi sociālā aprūpētāja pie manis ieradās 2005.gada 27.jūlijā. Tolaik manai vecākajai māsai arī bija aprūpētāja, tāpēc zvanīju uz pilsētas sociālās aprūpes nodaļu, lai noskaidrotu, kādām pensionāru grupām tiek piedāvāta šī aprūpe. Nodaļas vadītāja Anita Sirmā uz manu lūgumu nekavējoties reaģēja. Jau otrā dienā pie manis ieradās sociālā dienesta darbinieki. Uzskatu, ka vecajiem vientuļajiem pensionāriem sociālie aprūpētāji ir īsts atradums. Šo iespēju visiem vajadzētu izmantot. Paldies valstij, ka tā ir radījusi šo iespēju, citādāk, ko es tagad iesāktu? Aprūpētāja pie manis nāk divas reizes nedēļā un palīdz visu, ko vien palūdzu. Vislabāk būtu, ja aprūpētāji nemainītos, jo tad viņi labāk izzina cilvēka vēlmes, to, kādu maizi labprātāk ēdu, kādus produktus lietoju. Apzinos, ka tas nav iespējams, tāpēc priecājos, ka vispār pastāv šis dienests.
– Kā vērtējat to, kas notiek valstī?
– Iespējams, ka es daudz ko nesaprotu, bet man nav skaidra tagadējā darba struktūra valstī. Visu mūžu esmu dzīvojusi un strādājusi sociālajā iekārtā, kad bija viens amats un viens cilvēks, kas šo amatu veica par noteiktu algu. Tagad piešķir prēmiju par labu darbu. Vai tas nozīmē, ka cilvēkam ir atļauts strādāt labi un slikti? Manuprāt, cilvēkam jāstrādā 24 stundas diennaktī, jo viņam ir vismaz trīs darbavietas un vēl desmit komisijas. Kā to viens var paspēt? Šaubos, vai visos darbos un komisijās iespējams strādāt vienlīdz labi. Kāpēc priekšniekam salīdzinājumā ar smaga darba strādnieku ir tik liela algu starpība? Skolotājas šodien kliedz, ka algas ir mazas! Kad aiziet pensijā, tad gan pensija ir liela. No kurienes tad radusies lielā pensija? Tagad grib, lai maksā par katru soli: par burtnīcu labošanu, klases audzināšanu, pulciņa vadīšanu, katra bērna uzklausīšanu pēc stundām, katra vārda izrunāšanu. Agrāk bija alga un cilvēks strādāja. Visi tikai uztraucas par algu, aizmirstot par piemaksām. Kad sākās lielais bezdarbs, grasījos zvanīt Vladimiram Lituņenko, ar kura tēvu kādreiz strādāju kopā, un ierosināt, lai visi priekšnieki, kas strādā vairākās vietās, paliek vienā amatā, tad bezdarbniekiem arī būs darbs. Visi cilvēki, kas šodien palikuši bez darba, jau nav muļķi. Mūsu priekšniekiem šodien pietiek nekaunības saņemt visu sev, lai otram nepaliek nemaz.
– Ko jūs domājat par novadu?
– Es nesaskatu atšķirību starp rajonu un tagadējo novadu. Vienīgi, izveidojot novadu, mums dažādu nodaļu, komiteju un komisiju ir kļuvis vēl vairāk. Ir grūti atšķirt, kas nodaļa, kas komiteja, kas – komisija, ko tās dara, ja tāpat lemj par vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Cenšos rūpīgi sekot visam līdzi, bet tāpat daudz ko nesaprotu. Ne jau es vienīgā, kas nesaprot. Lai būtu kāda skaidrība, cītīgi pierakstīju, kādi cilvēki strādā komitejās, kādi komisijās. Pierakstīju arī visus deputātus ar norādi, kādu partiju viņi pārstāv. Manuprāt, līdz ar novada izveidi arī amata krēslu ir kļuvis vēl vairāk, vairāk nekā patiesībā ir vajadzīgs. Ir vadītājs un vairāki vietnieki. Katrs atbild par savu jautājumu. Vai tad vadītājs ir muļķis, kas pats neko nesaprot? Tā plēšanās deputātu vidū arī nekam neder. Visiem nevar likt domāt vienādi.
– Ko domājat par pensionāru dzīves apstākļiem?
– Pensionāri šodien vēl nav pēdējā nabadzīgo grupa. Daudz grūtāk klājas ģimenēm ar bērniem, kurās vecāki ir zaudējuši darbu vai saņem tikai minimālo algu uz papīra, bet ir taču vēl nodokļi. Sociālisma laikā arī bija minimālā alga – 70 rubļi, bet no tās nodokļi nebija jāmaksā. Ar ienākuma nodokli minimālā alga apauga pakāpeniski. Tad nebija tā, kā šodien: šļakt, ceturto daļu nost un viss! Ko tā valsts domā? Saka: minimālā alga 180 lati, lai gan cilvēks reāli saņem 136 latus. Tad tā arī vajag teikt. Sludina, ka valstī vidējā alga ir apmēram 600 lati, bet nevajag ņemt vērā Zatlera, Dombrovska un vēl simts gudro galvu algas! Ir cilvēki, kuri saņem tikai 90 latus, no tiem pašiem vēl nodokli paņem. Mājokļa nodoklis arī mani kaitina. Īpaši – minimālais maksājums 5 lati. Izpētīju, ka mana dzīvokļa kadastrālā vērtība ir 2927 lati. Tas nozīmē, ka, maksājot 0,01 procentu, man būtu jāmaksā tikai 2,93 lati. Kam tad es maksāšu pārējos 2 latus? To gan politiķi nepaskaidro.
– Ko vajadzētu darīt, lai valstī kaut kas mainītos?
– Kamēr Latvijā būs bankas prezidenti, kas saņem 8,5 tūkstošus latu mēnesī, bet cilvēks, kas visu dienu kokzāģētavā cilā baļķus – 300 latu, tikmēr nekas nemainīsies, jo neizsmeļamā bedre mūsu valstī ir izsmelta. Cik no vienkāršajiem cilvēkiem vēl var ņemt un prasīt? Ja nebūs ražošanas, nebūs nekā. Visu esam likvidējuši vai pārdevuši ārzemniekiem. Agrāk valdība diktēja cilvēkiem ko darīt, bet tagad valdība gaida, lai cilvēki kaut ko darītu. Kāpēc tad valdība uzskatīja, ka ir gudrāka par mums, kad visu likvidēja?
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Ļubova Kuzmane.
Dzimusi: 1927.gada 16.aprīlī Balvu rajona Briežavā.
Mācījusies: Balvu vidusskolā.
Pirmā darbavieta: 4.ceļu distance Gulbenē.
