Svētki nāk. Vai aug arī svētku sajūta manī? Ir tik daudz dažādu piedāvājumu, kā svinēt – aizlūgumi, ziedu nolikšana, kopīga valsts himnas skandēšana, koncerti, dejas un svētku programmas televīzijā… Kādam ar to vēl ir par maz, citam – par daudz. Kur šajā piedāvājumā ir manis pašas sajūtas, mani svētki?
Vakar dzirdēju stāstu par kādu vīru. Sirmais kungs, kas dzimis tieši 18.novembrī pirms n-tajiem gadiem, dzīvo tik tuvu Brīvības piemineklim, ka var to redzēt pa logu. Taču viņš nekad neesot manīts starp svētku pasākumu dalībniekiem pie pieminekļa. Vai tāpēc viņš nav savas valsts patriots?
Dzirdēju arī stāstu par kādu vēl sirmāku sievieti, kas visus padomju gadus savā dzīvoklī slepus glabājusi sarkanbaltsarkano karogu. Draugi nodevuši viņu… Kāpēc viņa par to nepastāsta visai pasaulei? Viņa vienkārši 18.novembrī izkārs karogu pie savām mājām.
Un vēl zinu trešo stāstu par kādu vīru pusmūžā, kas šajos svētkos karogu savās mājās paslēps dziļāk plauktā. Šis cilvēks ir palicis bez darba, viņš ir rūgtuma pilns un saka, ka savu valsti vairs nespējot cienīt. Vai tāpēc viņš Latviju mīl mazāk par citiem?
Man patīk visi trīs stāsti! Katrā no tiem ir īpaša stīga. Kaut kas tikai savs, personisks!
Man šie svētki ir arī mana tēva dzimšanas diena. Tai ir Latgales saknes un lauku pamatīgums, un tajā skan dziesma: “Ziedi, ziedi, rudzu druva.” Smaržo pēc pašu ceptiem pīrāgiem, degošām svecēm. Un tētis stāsta par saviem vecākiem, par brāļiem un māsu, par Stružāniem, par divām svešām varām, kas nesalauza latviešu garu, un par tiekšanos pēc izglītības.
