(Turpinās no 10.novembra)
Līdz vecajam dzīvoklim likās tik tālu, vismaz kilometri četri, tātad, – krietna stunda ceļā un tad viņa būs atkal savā dzīvē. Tur, pilsētas nomalē, pagaidām ir tā vienīgā vieta, kurp atgriezties. Māsas Veldas koordinātes Ivaram ir zināmas. Lai bērna vecāki ar šodienu aptver, ka zēns pieder tikai viņiem! Nekādi izpalīgi nav attaisnojami! Īvande vairs nav zīdītājas lomā.
Bijušajai dzīvei viņa domās pārvelk treknu svītru un dodas uz nākotni, kuras kontūras viņa ir iezīmējusi domās, savā dienasgrāmatā, sarunās ar māsu. Jācer, ka viņu ar ilgošanos gaida pašas dēls. Viņa mājas daudzus mēnešus ir pie Veldas un viņas saimniekiem Lāčiem. Baisa doma jau labu laiku vajā Īvandi: ja nu Rihards viņu negaida, ja viņš ir pieradis, ka viņam ir tikai Velda? Telefona sarunās dēls ir dzirdējis mammas balsi, viņas vaicājumus, bet bērnam raksturīgās rotaļu nevaļas dēļ, bieži mammas jautājumus nav pat sadzirdējis. Mazi bērni ātri piemirst pat vecākus, ja nav ar viņiem ikdienā kopā. Dažādas domas pinas Īvandes galvā. Sākumā viņa iet naskā solī, tad temps kļūst gausāks. Tik ilgi nekur nav iets, un nogurums liek sevi manīt. Krūtīs krājas piens, un dīvainais spiediens, kas prasīties prasās pēc barošanas, darbojas kā sievietes – zīdītājas bioloģiskais mehānisms un atgādina, ka kāds mazs cilvēks varbūt ilgojas pēc viņas siltuma, barības un droši vien izved ar savu raudāšanu no pacietības īstos vecākus…Tomēr tā nu vairs nav Īvandes darīšana! Tilti uz bijušo pagaidu dzīvi ir nodedzināti. Lai aizdzītu uzmācīgās domas un sevi uzmundrinātu, gājēja vēro piepilsētas dabas ainavu: ir pats pēdējais brīdis, kad rudens krāšņums kavējas vasaras atmiņās. Daba šķiet tik fantastiska: saule, virs mākoņiem spīdot, rada uz zemes tādu gaismas spēli, ka gājēja uz mirkli apstājās, lai vērotu parādību, aizmirstot visu uz pasaules. Ozolu lapas atmirdz liesmu krāsās, bet netālā priežu audze izzīmējas ar tik izteiksmīgi brūniem stumbriem, ka liekas kāda neredzama mākslinieka otas paspilgtināta. Savukārt tumši priežu skuju zaļums kontrastē ar debesu blāvo augstumu. Zeltītās bērzu lapas trīc nelielā vēja pūsmā kā teiksmaina kuģa buras, un Īvandei liekas, ka viņa sapņo. Pēc laika, mākoņiem pa debesu jumu pārvietojoties, brīnumainā aina pazūd kā kāda mirāža tuksnesī. Tas ir bijis tikai gaismas polarizācijas efekts. Saule tikai uz brīdi bija pavērusi gājējai dievišķo ainavu, nokrāsojot dabu citā, neierastā krāsā. Varbūt tādu ainavu redz tikai Īvande? Vai patreizējais dvēseles stāvoklis ir uzbūris tās krāsas, ko vairums ļaužu varbūt pat nepamana? Tik īss ir bijis šis brīdis, kad saules stari, spīdot cauri mākoņiem, ir izkrāsojuši ozolus un priedes neierastās krāsās.
Nonākusi pilsētas centrā, Īvande jūt, cik izsalkusi, cik nogurusi viņa ir. Uz centrālās ielas ir Krājbanka. Tūliņ viņa var izņemt no sava konta kādu naudas summu un tad izlemt, kā rīkoties tālāk. Tas liekas tik aizraujoši! Beidzot viņa pati kļūs noteicēja pār savu dzīvi. Desmit mēnešu kalpošana ir devusi šo gandarījuma brīdi. Ap sirdi kļūst priecīgāk: brīva un neatkarīga sieviete ar savu bankas kontu!
8. Vai maz bija vērts?
Pirmā Īvandes tikšanās ar dēlu likās pilnībā neizdevusies. Tas, kā dēls izturējās pret viņu jau pirmajos tikšanās brīžos, ne tuvu neatbilda Īvandes izsapņotajam. Velda Rihardu atveda ar savu saimnieku auto uz Īvandes iepriekšējo dzīvoklīti, brīdi pakavējās kā vērotāja, papriecājās par Īvandes dāvanām dēlam, un nemanot pameta viņus abus vienus, cerot, ka paši sapratīsies un ka viņas klātbūtne var būt tikai traucējoša. Īvandi ne pa jokam satrauca dēla atsvešinātība: Rihards nemetās viņai pretī, rociņas izpletis. Mīļais sveicinājums: “Labdien, dēliņ, esmu mājās, darbiņš beidzies, un mēs nekad vairs nešķirsimies,” netika novērtēts. Tikai izbrīnīts acu skatiens, tāda kā neuzticība un atsvešinātība ik žestā. Īvande viņu cieši apkampa, piespieda pie savām krūtīm un nevarēja valdīt asaras. Tik ļoti viņa bija šo brīdi gaidījusi, sasapņojoties, ka Rihards atsauksies gan apkampieniem, gan skūpstiem. Dēls visdrīzāk nesaprata, kā būtu jāizturas, un izvēlējās tādu kā ignorances pozu. Viņš tieši no dārziņa bija atvests nevis uz ierasto mītni, bet projām, bija izjaukts viņa ierastais dienas ritms. Kaut gan mamma bija krietni pūlējusies, izvēloties dēlam dāvanas un, cik vien spējusi, centusies labiekārtot viņu abu iepriekšējo mītni, bija skaidri redzams, ka dēlam te nepatika, kaut šeit viņš bija spēris pirmos soļus, iepazinis lielo pasauli un, savā redeļu gultiņā vāļājoties, priecīgs šļupstējis savus pirmos vārdus, veltītus mammai. Īvandes centās samīļot un sabučot dēliņu, bet viņš raisījās vaļā, neuzticīgiem skatieniem mērojot katru Īvandes kustību un izskatījās tik samulsis, neapmierināts un pat dusmīgs.
“Mēs esam savās mājās.Tu taču atceries?” Īvande mēģina ieskaidrot, ka te būs jauki, ka viņi vairs nekad nešķirsies, ka jau šodien viņi ies uz veikalu, sapirks visu, ko vēlēsies, apmeklēs karuseļus, rītā brauks uz zooloģisko dārzu un darīs visādas interesantas lietas.
“Es gribu projām! Pie Veldas un Artūra! Man tur ir māja. Es te negribu! Ved mani projām!” un dēls sāka raudāt un niķoties. Ne gardumi, ne mierinājuma vārdi uz viņu nekādi neiedarbojās un Īvande nespēja panākt kaut mazu dēlēna ieinteresētību vai vismaz samierināšanos. Viņa nav mācējusi izspēlēt to laimīgās atgriešanās spēli, kura tik ilgi domās bija iestudējusi. Kaut kas bija nogājis greizi! Visam vajadzēja būt citādāk! Varbūt nevajadzēja satikties šinī dzīves vietā, ar kuru arī viņai pašai nesaistījās tās labākās atmiņas? Tomēr pašreiz labot neko nevarēja. Viņa bija nolēmusi vismaz vēl kādu laiku dzīvot tepat, nesteidzīgi sameklēt jaunu mitekli. Ne jau vietai bija kāda vaina! Vaina bija notikumos, kas bija aiznesuši viņu un dēlu tālu vienu no otra. Bērns bija paaudzies, pastiepies garumā, pieņēmies prātā, apmeklējot elitāro bērnudārzu un izveidojies par mazu personību. Viņam drīz būs pieci gadi, vecums, kad sāk veidoties savi spriedumi, kad emocijas vēl svārstās no vienas galējības otrā. Īvandei šobrīd trūka pārliecības, ka dēls samierināsies ar neierasto dzīves pārmaiņu. Ko tad Īvande zināja par savu zēnu? Kas viņu tagad interesēja, un kādas domas perinājās mazajā galvā? Patiesībā viņa pat nestādījās priekšā, ko bērnam vispirms teikt, par ko runāt, jo visu, ko viņa ar mīlestību un mīļumu Rihardam centās iestāstīt, viņš ignorēja, sāka niķoties, neatsaucās uz Īvandes priekšlikumu paspēlēties ar jaunajām rotaļlietām un visbeidzot atteicās no maltītes, kuru Īvande tik rūpīgi bija izvēlējusies un sagādājusi.
“Es to neēdu!” Puika atbīdīja nostāk mammas piedāvātā ēdiena šķīvi. “Es dārziņā jau paēdu. Vēl nav vakariņu laiks!” Rihards uzstājīgi pavēstīja un Īvandei ar to bija jāsamierinās. Viņa vairs nejutās droša, ka gādība, ko viņa pauda, netiks pilnībā atraidīta arī turpmāk. Nelielu Riharda interesi uz brīdi piesaistīja mazo automašīnu komplekts, taču arī tas dēla uztverē laikam nebija nekas īpašs. Īvande atkal un atkal centās apmīļot dēlu, stāstīt jaukas lietas, ko viņi darīs rītā, kurp varētu aiziet, ko darīt. Viņa nekad nebija domājusi, ka būs tik grūti atsākt savus kontaktus, apliecināt sakrājušos mīlestību un gādību tam cilvēciņam, kuram viņa bija īstā māte. Dēla sirsniņā bija izmainījies, pazudis, vai varbūt pat nebija tur iedēstīts mīļums pret savu radītāju – Īvandi. Kamēr viņa dienu pēc dienas pildīja savus surogātmātes pienākumus un tikai domās apmīļojusi savu dēlu, Rihardam bija sava pasaule, viņam svarīgas rotaļas ar draugiem. Te viņš nejutās kā mājās un izrādīja protestu, liekot saprast, ka mamma pašreiz nav svarīga. Trauslie kontakti, kurus Īvande ar dēlu bija atšķirtības laikā uzturējusi, viņam neko nebija nozīmējuši. Asaras sariesās Īvandes acīs.
(Turpmāk – vēl)
