Es sēdēju un lasīju avīzi. Bez īpaša nolūka. Pīpēdams. It kā man priekšā būtu vēl mūžība. Tēja manā krūzē kūpēja.
Lasīju visu pēc kārtas. Sāku ar pēdējo lapu. Kā vienmēr. Tur bija sludinājumi un laika ziņas. Tās visvairāk man rūpēja.
Tā bija vietējā avīze. Tieši tik bieza, lai izlasītu brokastu laikā. Dzerot tēju. Beidzot uzšķīru pirmo lapu. Pārsteigums!
„Viesojas Kārlis Ulmanis!” Pats personīgi! Pie manis ieradies. Lūdz pacienāt ar tēju? Lūdzu! Man ir liepziedu uzlējums!
„Vai, zini, tur, augšā, tieši liepziedu smaržas man trūka,” viņš teica, „vai iedosi līdzi man mazliet šo tēju?”
Es piegāju pie loga. Lija lietus. Es biju istabā viens. Uz galda kūpēja tēja. Un man bija tas, ko mums atstājis viņš – mīlēt dzimteni iespēju
