Gulbenietim, trīsdesmitgadniekam Andrejam Samsonovam pieder Gulbenē vienīgais komisijas preču veikals. Tomēr viņam bijušas un ir arī citas nodarbošanās. Par ikdienu un skatījumu uz dzīvi – “Dzirksteles” saruna ar A.Samsonovu.
– Kāda ir jūsu izdzīvošanas devīze ekonomiskās krīzes laikā?
– Kad pirms desmit gadiem pasaulē nāca mana pirmā meita Emija, arī nebija viegli. Tie bija deviņdesmitie gadi… Kad viņa nosvinēja septiņu gadu dzimšanas dienu, dzīve sāka uzlaboties. Tagad man divus mēnešus jau ir otra meita – Paula – un atkal viss tas pats! Jāgaida septiņi gadi, lai dzīve kļūtu labāka. Kamēr Paulas mamma Sanita mājās auklē mazo, man ir daudz skriešanu, steigas. Svētkus svinēt nav laika.
– Daudzi jūs joprojām pazīst kā ugunsdzēsēju un kā dīdžeju!
– Ugunsdzēsējs esmu joprojām – jau desmit gadus. Tā ir sava niša. Krīzes laikā pamatdarbā man ugunsdzēsēja alga ir samazinājusies, ir maiņu darbs. Lai izdzīvotu, ir jāmeklē papildu nodarbošanās malā. Tagad man ir savs komisijas veikals. Peļņa nav nekāda lielā. Bet es te esmu un strādāju. Esmu starp cilvēkiem. Protams, ja man būtu iespēja būt tikai vienā darba vietā ar normālu atalgojumu, es piekristu uzreiz. Gribētos no rīta pulksten 9.00 būt darbā un vakarā pulksten 18.00 nākt mājās. Taču pagaidām tā nesanāk. Reizēm nākas skriet uz visām pusēm, ja vēl pa vidu ir kāds pasūtījums grīdas klāšanai. Un tad mēneša beigās šad tad rodas jocīga sajūta par to, ko esmu un ko neesmu izdarījis līdz galam.
Agrāk brīvajā laikā rīkoju diskotēkas, taču ar to nenodarbojos jau četrus gadus. Sapratu, ka gribu to darīt kvalitatīvi, tāpēc izmaksas kļuva lielas, taču ieņēmumi nebija pietiekami tādam līmenim. Adekvātā biļetes cena uz diskotēku būtu vismaz 8 lati. Taču apmeklētāji tādu cenu maksāt nevar atļauties. Ja biļetes cena ir 2 lati, tas nenosedz izdevumus.
Piecus gadus man ir SIA “Cits klubs”, specializējos koka, parketa grīdu klāšanā, restaurācijā. Taču tagad arī šis bizness ir apstājies. Nav pasūtījumu. Nopelnīt nevar. Ja arī pasūtījumi ir, daudzi klienti paliek parādā. Pagājušajā mēnesī man bija viens pasūtījums grīdas likšanai – Rīgā. Gulbenes novadā nav vairs neviena pasūtījuma.
– Vai nav doma kaut uz laiku braukt piepelnīties ārzemēs?
– Esmu jau bijis. Vācijā bija pasūtījums grīdu likšanā. Var jau labāk nopelnīt ārzemēs. Taču, ja valodu nezini, tad tur tā īpaši nav, ko darīt. Es zinu latviešu, krievu valodu, bet ar angliski runāt ir problēmas. Turklat tagad latviešu firmām ārzemēs grūti saņemt atļauju strādāt. Man ir paziņas, kas savu firmu dibinājuši Zviedrijā, viņi bez pūlēm dabūjuši būvniecības atļauju Vācijā. Es pagaidām labāk palieku tepat. Ir jāsaspringst, bet var izdomāt, ko darīt. Protams, ir vajadzīgs sākuma kapitāls. Bet ir riktīgi jādomā. Man svarīga ir vieta, kur dzīvoju, valoda, tas, ka šeit visus pazīstu.
– Gulbenes novadā notiek būvniecība ar Eiropas finansiālu atbalstu, notiek konkursi un cenu aptaujas uz būvdarbiem. Vai esat piedalījies?
– Grūti ir piedalīties. Mēģināts ir. Bet lielās firmas ar savām cenām gūst virsroku. Mazie uzņēmēji īpaši konkurēt nevar. Mans darbības lauks vairāk ir restaurācijas, kur ilgāk jāstrādā, bet lielās firmas negrib ņemties. Tur naudas ir mazāk, bet vairāk darba. Piemēram, SIA “Cits klubs” pirms diviem gadiem lika grīdu Cesvaines pilī. Bija jau turpat jāstrādā vēl, bet finansējums beidzās un viss…
– Laikam jau koka grīda ir un būs nepārspējama kvalitātes ziņā!
– Izmaksas ir lielas! Kaut arī pašlaik materiālam un darbam cenas kritušās, bet vienalga izmaksas ir lielas. Sevišķi parketa grīdas likšana ir darbietilpīgs process. Skaistu parketu ar zīmējumu bija pasūtījis viens klients Ozolkalnā. Koka grīdas likšana ir lētāka. Toties materiāls – ozols, osis – ir labā cenā. Tie, kas izvēlas koka, parketa grīdu, apzinās, ka šāds klājums ir rūpīgāk jākopj. Lamināts un rūpnieciskais parkets ir vieglāk kopjams. Man pašam mājās ir lamināts. Noslinkoju. Bet ar laiku gan jau… Ir tomēr atšķirība, vai kāju liec uz koka grīdas vai lamināta.
Šobrīd grīdu klāšanas biznesu esmu nolicis malā uz gadiem diviem noteikti. Bet es nevaru gulēt mājās un neko nedarīt! Šodien katrs meklē, kurš būs ejošais bizness. Viss kas ir lēts, tagad ir pieprasīts. Tie, kas nodarbojas ar biznesu, redz, ka viens lietoto preču veikals Gulbenē labi pelna, noskatās, rodas ne tā kā skaudība, ne kā kas, bet uzrodas vēl desmit tādi lietoto drēbju veikali. Lūdzu! Protams, ka pilnīgi visiem vairs tik labi neveiksies. Daži izdzīvos, bet dažiem būs jāveras ciet. Veiksme ir atkarīga no kvalitātes un preču klāsta. Komisijas preču veikalā lietoto apģērbu pārdošanas nav. Šeit ir pieprasīta cita prece.
– Ko pircēji meklē komisijas veikalā?
– Cilvēki meklē, kur lētāk un izdevīgāk. Pārsvarā pērk ledusskapjus, veļas mazgājamās mašīnas, gāzes plītis, televizorus, citas elektropreces. Vasarā pieprasīti bija zāles pļāvēji, nojumes. Mēbeles pašlaik pērk maz. Raksturīgi, ka tie, kas atnes mums pārdot savas mantas, grib daudz nopelnīt. Rezultātā dažkārt lietotai precei ir tāda pati cena kā nelietotai. Bet pircēji vēlas nopirkt lēti! Izeja ir meklēt preci pašam – brauksim uz uzņēmumiem Rīgā, Vācijā. Tas būs izdevīgāk.
– Ir arī tādi, kas atnes, piemēram, lietotas mēbeles jums, jo pašiem vairs nevajag, bet izmest žēl?
– Jā, tie ir cilvēki, kas savai precei komisijas veikalā uzliek reālu cenu. Piemēram, drēbju skapi, ko paši pirkuši pa 300 latiem, pie mums pārdod par 80 latiem. Tādu arī nopirks. Bet ir arī tādi klienti, kas jaunu mēbeli nopirkuši par 200 latiem, bet komisijas veikalā to grib pārdot par 190 latiem. Tas nav iespējams!
– Tas ir izskaidrojams ar latviešu mentalitāti vai finanšu krīzi?
– Drīzāk ar to, ka daudziem mēneša beigās nav naudas. Ir parādsaistības un vajag naudu ēšanai. Raksturīgi, ka mēneša beigās klients nolaiž cenu savai precei komisijas veikalā, lai tikai kāds to nopirktu.
– Cik svarīga ir vieta, kur atrodas veikals?
– Ļoti svarīga! Ja mans komisijas preču veikals atrastos pilsētas nomalē, droši vien būtu jāver ciet. Taču šeit, blakus tirgum, cilvēku apgrozījums ir liels. Vienmēr kāds ienāk arī manā veikalā.
– Kāda ir jūsu attieksme pret gadatirgiem Gulbenē. Zināms, ka daudzi vietējie bodīšu īpašnieki ir pret tiem.
– Man gadatirgi netraucē. Ir tieši otrādi! Jā, tautas apgrozījums ir daudz lielāks nekā ikdienā! Manā veikalā nav tā pati prece, kas tirgū. Tas, ka gadatirgū visi tirgojas bez kases aparātiem, ir normāli. Tas ir tikai tāds mazais biznesiņš. Esmu dzirdējis, ka Saeimā vēlas grozīt likumu, atļaujot tiem, kas individuāli strādā, nodokļus maksāt vienu reizi gadā, atļaujot strādāt bez kases aparātiem. Tas būtu visnormālākais variants! Ja cilvēks viens pats strādā, gada apgrozījums ir mazs, kam vajadzīgas tās n-tās atskaites! Vajag visu to procedūru vienkāršot. Jau tā mazajiem uzņēmējiem nav viegli. Gadās, ka kādas inspicējošās iestādes vēl aprēķina soda naudu, tad uzreiz gribas darbību beigt. Jau tā knapi elpojam.
– Vai jums ir arī kredītsaistības?
– Jā, man kā daudziem ir kredītsaistības – gan pašam, gan firmai. Gadās, ka ir arī maksājumu kavējumi, jo ir grūti “pavilkt”. Agrāk, kad man bija garantēti noteikti ikmēneša ienākumi, problēmu nebija. Nebija nekādu grūtību! Bet tagad viss ir apstājies. Savukārt kredītprocenti rēķināti, ņemot vērā manus toreizējos ienākumus. Tagad reizēm ir tā, ka visu nopelnīto jāatdod maksājumos. Kredītsaistības dzen uz priekšu, liek domāt. Labi, ka jūtu arī atbalstu. Ir, ar ko parunāties. Palīdz radinieki.
