Kādā rītā, ejot uz darbu, no dzīvžoga pretim izskrēja mazs šunelis. “Ko, dumiķīt, te skraidi! Vai mājās nav jābūt?” uzrunāju sinepju krāsas kranci, kas, neizpratnē palūkojies uz mani, suniski mani sarāja: “Ko bāz savu degunu, kur tevi neprasa!!!” – un aši ieskrēja kādā pagalmā. Tobrīd garām gāja sieviete ar pelēkajam novembra rītam neierasti smaidot. Acīmredzot viņai nebija gājis secen dialogs ar suņuku. “Cik jauki!” nodomāju un uzsmaidīju pretī. Ap sirdi palika gaišāk.
Pēdējā laikā uz numuru 8778 bieži tiek sūtīti SOS signāli par nelaimē nonākušajiem dzīvnieciņiem. Netrūkst skumju stāstu par to, kā saimnieki, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, uz ielas “aizmirst” kaķus, suņus; no suņa seniora atbrīvojas, to aizvizinot uz svešu vietu: sak, gan jau kāds parūpēsies. Vai tādu vecuma maizi dzīvnieks ir pelnījis? Vēl cietsirdīgāk ir jaundzimušu kucēnu izmest skvēra miskastē, savīkstītu polietilēna maisiņā. Vai kāds, kam sirds ir krūtīs, ir spējīgs klausīties, kā mazā dzīvībiņa tur smilkst aiz aukstuma un bada? Grūti ir skatīties acīs dzīvniekam, kas žēli tevī raugās caur aizrestotu būri, jo sākas ceļš uz dzīvnieku patversmi cerībā, ka saimnieks tomēr sameklēs un pārvedīs mājās. Bieži vien tā arī paliek tikai cerība. Nupat atklājies smags noziegums pret mājdzīvnieku. Lietuvā jaunieši no tilta nometuši mazu kucēnu un to filmējuši. Kā apliecinājumu savam “varoņdarbam” šo video ievietojuši internetā. Par kādu cilvēcību un attīstības līmeni te var būt runa? Vai tad mēs nezinām, ka esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām? Un tad, ja dzirdi, ka dzīvnieciņi rod sev jaunas mājas un mīļus cilvēkus, kas par viņiem rūpējas, rūgtums noplok. Paldies visiem tiem cilvēkiem, kas savā labsirdībā steidz labot citu kļūdas!
