(Turpinās no 17.novembra)
Rūgtuma kamols smacē sirdi kā nekad agrāk: uz ko gan viņa – muļķe bija cerējusi? Viņa bija pielaidusi smagu kļūdu, atstājot savu zēnu. Pusgads pieaugušajam varbūt liktos īss laika sprīdis, kamēr viņas mazajam dēlēnam īstā mamma varbūt šķita pazudusi uz visiem laikiem. Ko tagad dod viņas nauda, ja dēla mazo sirdi ar to tik vienkārši nevar nopirkt? Viņš ir pieradis pie Veldas, pie sava drauga Artūra, pie dzīves komforta, un no viņa nevar prasīt sapratni, ka ar šodienu viss tā pēkšņi mainīsies.
“Vai tu rītā gribēsi iet uz savu dārziņu? Es tevi aizvedīšu. Es apsolu! Es tevi pēcpusdienā gaidīšu mājās, un mēs izdomāsim, ko darīt tālāk. Ko tu par to saki?” Īvande runā ar dēlu kā ar pieaugušu cilvēku.
“Nu, labi, ja tu tā gribi, bet te es palikšu tikai šodien! Te nav manas mājas!” puika kā skaldīt noskalda, tomēr mazs kompromiss ir panākts. Beidzot viņš pat ieritinās uz dīvāna Īvandes līkumā, un viņi abi aizmieg. Diena abiem bija izrādījusies emociju pārpilna.
9. Lēmums
Īvande jūt, ka kāds ir atnācis un atsēdies dīvāna galā pie viņas kājām. Auguma tuvums uzdzen tādas kā bailes: no ķermeņa dveš vēsums! Īvande pēc brīža atpazīst – ir atnākusi viņas māte Klaudija. Sakumpušais un sīkais stāvs kā ēna labu laiku sēž un klusē. Veļu laikā mirušie tā reizēm mēdzot apmeklēt savus tuviniekus. Māte uzmet skumju pilnu acu skatienu meitai, tad noglāsta dusošā Riharda kājas un kaut ko meklē savā sainītī. Dīvaini, bet Īvande neizjūt ne mazāko baiļu un gaida, ko māte teiks, taču viņa sēž ilgi, un Īvande baidās pat pakustēties, lai viešņu neaizbaidītu. Viņu pārņem žēlums: tā taču ir viņas māte, kuras dzīve bija tik neizdevusies, tik īsa un nožēlojama. Beidzot Klaudija ierunājas. Balss ir dobja un klusa, par tādu mēdz teikt, ka tā skan no aizkapa:
,,Es nepratu jūs mīlēt, bet jums vajadzētu atdarīt slikto ar labu. Sameklējiet un ņemiet pie sevis manu Romānu! Pasveiciniet no manis! Puika ir projām, un tikai Velda zina, kur viņš ir. Manu veli nelaiž dēlam klāt, laikam esmu bijusi slikta māte. Klīstu pa pasauli un meklēju, bet nekā. Atradu tagad tevi. Uzklausi mani: grēku dzīvē man ir bijis daudz! Ko nu vairs par to, bet viņu – Romānu – es tā mīlēju, kā jūs nespēju mīlēt. Mans mīļais puisītis varbūt klīst viens starp svešiem ļaudīm! Ja Romānu paņemsiet pie sevis, es gādāšu, cik varēšu, lai jūsu ceļš ir gluds… tad man būs miers.” Sapnis izgaist un stāvs pazūd.
Īvande pamostas no sāpēm krūtīs, krata drudzis, ir sausa mute, neciešami slāpst, it kā viņa vakar būtu tīru sāli salaizījusies… Tikai tā vēl viņai trūkst! Liekas, ka sākas tās komplikācijas, par kurām viņa nebija padomājusi – tas ir piena sastrēgums krūtīs, piena drudzis. Prātā ienāk Kramiņu dēls… mazais zīdāmais. Ko viņš? Šīs domas Īvande cenšas drīzāk aizgaiņāt. Laiks, kad viņa bija aizstājēja – bērna iznēsātāja, barotāja, ir beidzies uz visiem laikiem! Pie viņas ir dēls, viņas Rihards. Viņš, cieši aizmidzis, rociņas virs galvas izstiepis, tik aizkustinoši, mīļš un sargājams ir tepat viņai līdzās. Laikam no sapnī piedzīvotā, pēdējo dienu emocijām kā no strauta palu laikā plūst asaras. Tās ir karstas, dvēseli atvieglinošas asaras. Tik ilgi nav raudāts! Vai viņa vispār ir spējusi raudāt? Viņa vienmēr bijusi tā stiprā, visu varošā sieviete, kas nesūdzas un viena pieveic visas dzīves likstas. Pat māte Klaudija, sodot un pa reizei iekaustot viņu bērnībā, sirdījās, ka skuķim sirds esot kā koka gabals. Vai, gauži raudot, sirds kļūs mīksta, maiga un labāka, nekā tā bija Klaudijai? Kāpēc tieši šonakt, kad drudzis neatlaiž viņu no savām skavām, sapnī bija atnākusi mirusī māte un atgādinājusi par bērnunamā pamesto pusbrāli Romānu? Vai tā nav kāda mistika? Velda bija stāstījusi, kā solījusies pusbrāli ņemt pie sevis, bet tā arī nesanācis bērnam doto solījumu izpildīt. Īvande rēķina, ka Romāns droši vien iet jau skolā. Vai viņš piemin Veldas solījumu? Ja zēnu piemānīs, arī viņa krūtīs iemājos tā cietā krama sirds, kam svešs žēlums, gaišas emocijas un mīļums. Vai Romāna dzīvē jau daudz kas nebija nokavēts? Ne tēva, ne mātes, ne radu! Varbūt Rihardam vajag tieši Romānu drauga Artūra vietā? Ne velti saka, ka reizēm dzīve visu sakārtojot pa plauktiņiem. Domas ir tik uzmācīgas, ka nedod mieru līdz pašam rītam. Mātes stingrais norādījums bija atskanējis no nekurienes, un, kaut gan Īvande nekad nebija ticējusi sapņiem un spokiem, tomēr sapnis nepagaist. Kāds pārdabisks spēks bija savedis kopā māti ar meitu! Jau tuvākajās dienās šis Klaudijas uzliktais slogs ir jānokrata un Romāns jāsameklē! Jādara viss, lai vēl viens cilvēkbērns būtu laimīgs! Laikam Īvandes sūtība ir citus laimīgus darīt. Varbūt viņa arī pati būs laimīga, jo dots devējam taču atdodoties…
Kad uzaust gaisma un Īvande atver loga aizkaru, viņa redz baltu pasauli. Naktī ir uzkritis pirmais sniegs. Zīlīte, uz palodzes uzmetusies, jau diņģē barību. Kad pamostas Rihards, arī viņš priecājas par sniegu un putniņiem aiz loga. Īvande atceras, kā pagājušajā ziemā tikšanās reizēs ar dēlu viņi aizrāvās ar putnu vērošanu, lasīja pasakas par putniem, lika spārnotajiem draugiem vārdus: Cekulītis, Tekulītis, Čāpiņš, bija arī direktors Sīlis, visu putnu vecaistēvs Dzenis. Izrādās – arī Rihards to atceras. Toreiz viņš gribēja būt putns ar stipru knābi kā dzenim. Tik mazs bērns, bet jau saprata, ka jābūt stipram!
Kā par brīnumu šodien Rihards nepiemin ne bērnudārzu, ne Artūru. Viņam garšo brokastis un patīk visas vakar izbrāķētās spēļu mantas. Uz galda Rihards ir atradis kādu mazu mantiņu – kaulā izgrieztu zirdziņu. Kur tas te radies? Vai tiešām to būtu atnesusi Klaudija kā dāvanu, atgādinājumu agrāk nesatiktajam mazdēlam? Iepriekš šo rotaļlietu Īvande dzīvoklī nebija manījusi, bet Rihards to atrada uz galda kā tieši viņam noliktu. Īvande atceras, ka sapnī Klaudija kaut ko meklēja savā sainītī. Vai to viņa no aizlaika bija atnesusi? Mistika! Zirdziņš dēlam ļoti patīk, un Īvande izstāsta, ka tā ir viņas rotaļlieta: ilgi nevarējusi atrast, bet tagad zirdziņš pats atradies īstajā laikā un vietā.
Īvande piezvana māsai, izstāsta par dīvaino sapni, un Velda drīz sazvana bērnunamu, uz kuru Klaudijas bēru dienā sociālā darbiniece aizveda Romānu. Uz pagājušajiem Ziemassvētkiem Velda pusbrālim aizsūtījusi mazu dāvaniņu, bet solījumu apmeklēt tā arī neesot izpildījusi, par ko graužot sirdsapziņa. Veldai esot brīvdiena, un viņas draugs Ginters droši vien neatteikšot visus turp aizvizināt. Pie reizes braucot arī iepazīšoties. Lai māsa un Rihards gatavojoties ceļojumam!
10. Ligzdā
Viss izrādās nedaudz citādāk. Bērnunama direktoru Velda gan sazvana, taču uzzina, ka Romāns jau labu laiku atrodoties kādā audžuģimenē. Velda stādījusies priekšā kā māsa, un direktors iedevis Romāna audžuģimenes adresi un novēlējis jauku tikšanos. Ģimenes bērnunami tagad esot pierasta lieta, jo tas esot abpusēji izdevīgi gan valstij, gan bērnam, jo neviens bērnu audzināšanas modelis neesot labāks par ģimeni, kaut arī audžutēvs un māte savējo vietā, tomēr šis variants pagaidām atzīts par labāko.
Kopīgais ceļojums izvēršas par jauku notikumu. Tikko uzsnigušais sniegs pasauli ir padarījis baltu un tīru, un arī braucēji liekas pacilāti un nesamāksloti, it kā sen kopā būtu dzīvojuši. Ginters ir Īvandes acīs tieši tāds, kādu pēc Veldas nostāstiem viņu iztēlojusies: skaists, vīrišķīgs, pieklājīgs un humora pilns puisis. Tā ir tā baltā skaudība, ar kuru Īvande apvelta māsu. Par to, kur Īvande bijusi visu šo laiku, viņi nerunā. Blakus ir mazās ausis, kurām patiesība būtu nesaprotama un nevēlama. Rihards beidzot izrāda savu prieku, ka ir kopā ar mammu. Viņi izskatās laimīgi, un Īvandei liekas, ka viņas mūža grūtākais laiks ir aiz muguras. Braucēji smejas, joko, un visvairāk uzmanības tiek Rihardam. Braucēji nopērk cienastam kliņģeri un pēc pāris simtiem kilometru ceļa sasniedz “Ligzdas”, Āboliņu audžuģimenes māju. Jau pagalmā iebraucot, redzams, ka te dzīvo liela ģimene, un arī mājas vārdam “Ligzdas” pie ceļu atzara piemetināts arī paskaidrojums – Āboliņu dižģimene. Norādes zīmē tas uzreiz jauš tādu kā lepnumu un pašcieņu. Vairākas šūpoles, slīdkalniņi, zem nojumes vējā plandās lielāki un mazāki bērnu drēbju gabali – viss liecina par kārtību un sakoptību. Pagalma vidū no pirmā sniega uzcelts liels sniegavīrs pērno lapu kažokā. Atbraucējus apriet izskrien liels, tomēr, liekas, labsirdīgs suns. Raudzīt, kas atbraucis, iznāk droši vien saimnieks – drukns pajauns vīrietis, apaļīgu, smaidīgu seju. Rokasspiedieni, iepazīšanās un aicinājums pār slieksni, pie reizes iepazīstinot ar savu valdījumu. Par audžutēvu strādājot jau vairākus gadus. Ar sievu abi esot skolotāji, bet tā skolas maize palikusi par liesu… nākusi jaunā mode, izgājuši audžuģimeņu kursus. Stāsts aizvijas arī līdz Romānam.
,,Puika jau gaidīja to māsu, varētu teikt, kā slims. Redzu, ka esiet itin kupla radu saime. Droši vien gribēsiet zēnu pie sevis? Tās aizbildniecības formalitātes gan jāiziet, un laiks paies. Vai viņš to varēs viegli sagaidīt? Viņš mums ar to māsas gaidīšanu ir sagādājis ne vienas vien nepatikšanas. Vasaras beigās uz savu roku bija devies savējos meklēt. Kur saklausījies, ka jālaižas lapās! Mērķtiecīgs un drosmīgs puika! Policija atrada Silajāņos, viņa iepriekšējā dzīvesvietā, tur tāda Anastasija – bijusī kaimiņiene – dzīvo. Tā arī bija ziņojusi bāriņtiesai. Viņa arī pa reizei zvana, apprasās, kā Romāns dzīvo, pastāstīja par viņa mātes likteni. Skumji! Viņas istabā vēl esot mātes iedzīves sīkumi, arī Romāna jaunais dīvāns. Stāstīja, kā mammu apbērējuši. Žēl, ka puikam izveidojusies tāda dzīve, bet viņš nepazudīs nekādos apstākļos. To jau ceļodams pierādīja. Mums gan bija šoks. Atbildība liela. Nobijāmies ne pa jokam. Kas tagad notiek ar bērniem! Ziņoja arī pa televīziju. Tikai pēc trīs dienām atrada. Nu, tāds špicbuks! Laikam jau tās filmas arī vedina uz ekstrēmām lietām. Tik traki neviens te savējos nav gaidījis. Kā saņēma uz Ziemassvētkiem apsveikumu, tā diena nepagāja bez pieminēšanas: atbrauks, atbrauks! Rītā un vakarā viens un tas pats. Tad palika tāds bēdīgs, sevī ierāvās, reizēm kļuva bez iemesla agresīvs. Skolā gan atkal atplauka. Otrklasnieks! No mūsu saimes astoņiem bērniem visi tagad skolēni. Nesen pārvedu visus no skolas mūsu ligzdā.
Romān, kur tu nu esi? Tev ciemiņi!” saimnieks sauc.
(Turpmāk – vēl)
