Zemessardzes sākums Gulbenes novadā - pie tukša galda ar divām pistolēm

Tuvojas novembris, ko dēvējam par patriotisma mēnesi. Kā vēl labāk izrādīt lojalitāti savai valstij, kā stājoties zemessargu rindās? Par to aizdomājas daudzi it sevišķi pēdējos gados. Bet kā radās Zemessardze mūsu novadā un kādi bija tās pirmsākumi, par to “Dzirkstele” sarunājas ar lejasciemieti pulkvežleitnantu Valēriju Gabdulļinu, kurš licis pamatus Zemessardzei pie mums, 18 gadus bijis Zemessardzes Gulbenes bataljona komandieris un savu dienestu beidzis ar soļošanu parādē Rīgā 18.novembra svētkos 11.novembra krastmalā. Ar cilvēku, kuram bija zināšanas, iekšējais aicinājums, bet galvenais – pārliecība tam, ka viņa izvēle būs pareiza. Valērijs saka: “Līdz šim brīdim neko nenožēloju!”

“Deviņdesmit pirmajā, kad sākām formēties, pašiem bija maz sajēgas, bet apkārtējiem vispār nebija ne jausmas, kas būs Zemessardze un ko tā darīs. Es teiktu, ka bataljons tika veidots no pilnīgas nulles. Sākām ar tukšu galdu un vienu krēslu, kas atradās Gulbenē tajā pašā vietā, kur šobrīd atrodas Zemessardzes 26. kājnieku bataljona štābs,” sarunu sāk Valērijs.

– Kā tu nokļuvi Zemessardzē?

– Atgriežoties mājās pēc trīs gadu dienesta padomju jūras spēkos, kurus pavadīju Kamčatkā sporta rotā, sapratu, ka jāturpina studijas. Nedaudz pastrādāju kolhozā, kur sapelnīju naudu mācībām, un iestājos tā laika Daugavpils pedagoģijas institūtā, lai apgūtu sporta – militārā pedagoga profesiju. Un sanāca tā, ka pabeidzu to tieši atmodas laikā 1991.gadā. Mūsu tā laika rajonā sāka veidoties Zemessardzes brigādes, es tāpat kā daudzi citi vienkārši gāju pieteikties. Tā kā man bija atbilstoša profesija, toreizējās rajona padomes darbinieks Elmārs Eleksis man piedāvāja uzņemties atbildību par Gulbenes bataljona izveidi. Piekritu, kļuvu par jaunāko bataljona komandieri republikā, apsēdos pie tukšā galda un sāku šo darbu pēc saviem ieskatiem un izpratnes. Par stāšanos Zemessardzē uzrunāju ļoti daudzus – daži piekrita, citi ne, bet kopumā gribu teikt, ka patriotisma jūtu cilvēkiem netrūka. To netrūkst arī tagad, bet toreiz tas bija izteikti. Neko nevar pārmest tiem, kas negribēja, jo deviņdesmito sākumā viss kas vēl varēja notikt. Tā mēs rajonā savācām ap 600 cilvēkiem, kur katrai pagasta rotai, kuras tolaik bija deviņas, bija savas grupas koordinators. Ne katram mājās bija telefons, par rācijām un mobilajiem vispār nerunājot, tāpēc informācijas nodošanai vien darba netrūka. Tad jau sākās sapulces Rīgā, uz kurām braukāju ar autobusu, paliku pa nakti, lai visu paspētu, un atpakaļ tikai nākamajā dienā. Vienā šādā sapulcē man izsniedza divus pirmos ieročus, kas bija pistoles. Tad nezināju, ne kur tos pa nakti likt, ne kā mājās dabūt.

– Kāda tolaik bija situācija ar ieročiem?

– Gāja jau visādi. Kad zemessargiem izsniedza ieročus, bija jābūt arī glabāšanas seifiem. Pats braukāju un tos pārbaudīju. Neskatoties uz to, ka tolaik SKS karabīne maksāja nedaudz virs 100 dolāriem, daudzi ieročus iegādājās paši. Lai tiktu pie karabīnes, ko tolaik nemaz tā nevarēja dabūt, nebija jābūt medniekam, pietika, ka esi zemessargs. Tad sākās runas par malumedībām un nonācām pat tik tālu, ka zemessargiem tika izņemti ieroču aizslēgi, ielikti atsevišķā maisiņā un “noblombēti”. “Blombes” esamību bieži vien pārbaudījām, un tad Valsts meža dienests nomierinājās. Nebija jau runa tikai par šādiem ieročiem. Mājās zemessargi glabāja pat granātmetēju. Tiesa gan, ierīce – pie viena, bet munīcija – pie cita, lai izmantot varētu, tikai diviem kopā esot. Pistoles tolaik izmantojām mazkalibra, bet visi šie ieroči bija domāti tikai pašaizsardzībai un valsts aizsardzībai. Nu tādi bija laiki.

– Kā vispār bija ar materiālo nodrošinājumu?

– Pirmsākumos nebija nekā, pat ne elementāro formu, bet vēlāk jau sāka kaut kas veidoties. No sākuma mums kā militāristiem pat pakāpju nebija, tās vairāk nekā pēc gada parādījās, piešķīra atbilstoši ieņemamajam amatam. Man tā kā vajadzēja sākt ar “majoru”, bet piešķīra tikai “kapteini”, toties garāka izaugsmes iespēja. Tikām pie veca “bobika” un mikroautobusa “Latvija”. Izveidojām Zemessardzes štābu un nokomplektējām ar darbiniekiem, “vienvārdsakot”, izveidoju savu komandu, un jau tolaik starp zemessargiem bija arī sievietes. Lai strādātu štābā kaut vai par grāmatvedi, bija jābūt Zemessardzē. Ap to laiku es kā pirmais saņēmu arī “formastērpu”, un mums sākās pirmās praktiskās mācības. Tās bija par pilsētas aizsardzību uzbrukuma gadījumā. Es teiktu, ka nodrošinājums kaut cik un “formastērpi” visiem parādījās vien deviņdesmito gadu vidū. Ar zābakiem bija nu vismaz labi. Atceros, ka uz pirmo 11.novembra lāpu gājienu mums vēl nebija “kurtku”. Gājām vieglajā ikdienas formā, bet ārā pamatīgi mīnusi. Varu iedomāties, ko par to domāja civilie, bet nu, kā saka, ir, ko atcerēties. Un tā pacilātības sajūta, ko radīja trīssimt cilvēki ar lāpām, tā bija tās salšanas vērta!

– Ko vispār tajos laikos darīja zemessargs?

– Visu. Ķēra maluzvejniekus, bandītus, dzēsa ugunsgrēkus, sargāja robežu, kas tolaik bija bīstami, jo jāpiebilst, ka tolaik vēl Latvijā atradās svešas valsts karaspēks. Reizēm pat pa nedēļai strādāja, kā gadījumā, kad bija jādzēš Ušuru purvs, jo cilvēkos bija pārliecība, ka tas viņiem jādara. Es teiktu, ka viņos bija kaut kāds dzinulis.

– Vai ir bijušas “neiespējamās misijas”?

– Laikā, kad padomju armija pameta mūsu valsti un vāca prom savu tehniku, Interfronte tobrīd bija ļoti aktīva, un mūs brīdināja, ka tuvākajās dienās var būt provokācijas. Tieši biju Rīgā, un man ziņo, ka Beļavā parādījušies tanki. Izrādās, no Zeltiņu bāzes tos pārvieto uz Galgauskas dzelzceļa atzaru un tiešām tie tur ir. Ātri reaģējām, savācās vīri, un darījām visu, lai tehnika netiktu uzkrauta uz sliedēm. Nedod Dievs, šādā brīdī sastāvs aizripo uz Rīgas pusi. Dzelzceļā bija daudz citādāk domājošo, bet bija arī manējie. Es savam mašīnistam saku: “Dari, ko gribi, bet tajā atzarā tu nedrīksti iebraukt!” Tā arī notika, jo mežinieki visas sliedes bija ar baļķiem nokrāvuši. Tā tehnika tur nedēļu nostāvēja un tad aizbrauca pareizā virzienā. Par šādiem gadījumiem dienām var stāstīt un tad diez vai visus var atcerēties.

– Kad, tavuprāt, Zemessardze nostājās uz kājām?

– Es teiktu, ka 2004., kad Latvija pievienojās NATO. Tas deva drošības sajūtu, krasi uzlabojās aprīkojums un pavērās dažādas iespējas. Ja jāsalīdzina Zemessardze pirmsākumos un tagad, tad es teiktu, ka tas vispār nav izdarāms. Nevar salīdzināt taustīšanos ar soļošanu pa līdzenu ceļu. Nemainīga ir palikusi motivācija, bet dažādas ir iespējas, aprīkojums un finansējums.
No maniem diviem dēliem vecākais ir izlēmis, ka savu dzīvi saistīs ar militāro jomu, bet jaunākais ir zemessargs mūsu Gulbenes bataljonā, kur darbojas ar lielu entuziasmu, un neslēpšu, ka man par to ir prieks un gandarījums.

– Vai kāds no tavējiem ir izaudzis par lielu vīru?

– Ne viens vien. Mans pirmais štāba priekšnieks Juris Zeibārts ir ģenerālis, Gunārs Babris jau pie manis bija transporta daļas vadītājs, tagad jau atvaļinājies, bet pabijis augstos amatos, tāpat Gunārs Kalniņš, netrūkst ne pulkvežu, ne pulkvežleitnantu. Es arī dabūju pašās beigās pastrādāt Zemessardzes štābā Rīgā par apgādes daļas priekšnieku, bet sapratu, ka Rīga nav priekš manis. Es esmu lauku cilvēks, un arī puikas bija tādā vecumā, ka vajag tēvu, pieņēmu lēmumu atvaļināties. Tā izaugsme laikam man nekad nav bijusi svarīga un arī to es savā dzīvē nenožēloju. Tas, kas mani šobrīd priecē, ir tas, ka dēli turpina manu darbu, ka joprojām ir lāpu gājiens, kurš nepaliek īsāks, un pie pieminekļa es redzu ģimenes ar maziem bērniem.