Katra gada 3.decembrī ir Starptautiskā Invalīdu diena. Šī diena ir arī iespēja rosināt diskusijas par invaliditāti kopumā. Viens no veidiem, kā pievērst uzmanību invaliditātes jautājumiem, ir runāt ar cilvēkiem. Kad cilvēki runā un atklāj savu ikdienas dzīvi, domas un jūtas, tad viņus ir vieglāk saprast. “Dzirkstele” aicināja uz sarunu gulbenieti Māri Blūmu, kurš pastāstīja, kā viņš dzīvo, kā jūtas sabiedrībā, kur ikdienā smeļas atbalstu un kādi ir viņa dzīves mērķi.
– Ko tev nozīmē Starptautiskā Invalīdu diena?
– Cik zinu, šādas dienas agrāk nebija. To atzīmē pēdējā laikā. Protams, šāda diena ir nepieciešama, bet man nepatīk zīmēties, ka esmu invalīds. Cenšos iefiltrēties sabiedrībā. Esmu otrās grupas invalīds. Jā, man ir sarežģīti pārvietoties, bet rokas man darbojas, nedarbojas kājas. Esmu internetā lasījis, ka patiesībā mana problēma pat nav kājās, bet gan galvā. Tur līdz galam īsti kaut kas nenostrādā, līdz ar to rodas problēmas ar kājām. Ja man ir kur pieturēties, tad es varu uzkāpt pat ceturtajā stāvā.
Man invaliditāte ir kopš bērnības, tāpēc man ir vieglāk atšķirībā no tiem, kuri invaliditāti guvuši dzīves laikā kaut kādas traumas dēļ, jo viņiem ir ko salīdzināt – kāda bija dzīve pirms traumas un kāda dzīve ir tad, kad esi kļuvis par invalīdu. Man šī problēma atkrīt. Man visu laiku ir bijusi vienāda dzīve.
– Kā tu jūties sabiedrībā?
– Esmu biežs apskates objekts bērniem, pēdējā laikā gan ne tik ļoti, bet agrāk gan. Kad bērni ieraudzīja, tad sāka smieties par mani. Tas nebija patīkami, tad “spēru pretī” visu, ko tajā mirklī jutu un domāju. Tagad tik traki nav, uzmanību pievērš mazāk, bet bērni laikam jau ir un paliek bērni. Redzu, ka vecāki šādās reizēs mazos rausta aiz drēbēm, bet laikam īsti neprot paskaidrot, kāpēc esmu tāds.
Esmu dzirdējis, ka līdz 30 gadiem cilvēks vairāk alkst pēc sabiedrības, pēc tam vairs ne. Varu ilgi būt viens vai arī būt virtuālajā pasaulē, proti, atrasties interneta vidē, bet saprotams, ka reizēm man arī ir vajadzīga sabiedrība, un sabiedrībā jūtos labi. Ir tikai viena nianse – ja esmu kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, tad man pie viņiem ir jāpierod, bet ar savējiem jūtos ļoti labi, jo varu atļauties būt tāds, kāds esmu patiesībā. Bet es noteikti nejūtos kā vientuļnieks.
Desmit gadus mācījos Raiskuma sanatorijas internātpamatskolā. Smejos, ka esmu desmit gadus nodzīvojis sanatorijā, jo neviens tik ilgi nav dzīvojis sanatorijās. Tajā laikā skolā mācījās bērni ar īpašām vajadzībām, bet tagad, cik zinu, mācās kopā gan bērni invalīdi, gan bērni, kuriem nav nekādu veselības traucējumu. Un tas ir pareizi, ka bērni netiek šķiroti un atdalīti. Viņi var kontaktēties, un kontakts ir ļoti svarīgs. Katram ir savi talanti. Piemēram, es kaut ko nevaru izdarīt fiziski, toties varu izpausties kādā citā jomā.
– Cilvēkiem ar invaliditāti esot svarīgi nopelnīt ar savu darbu, nevis tikai saņemt palīdzību.
– Protams, tas ir svarīgi. Kad es beidzu skolu, sāku strādāt un saņēmu pirmo algu, tad tas bija – oh! Tas ir forši, ja var nopelnīt savu naudu un tā nav jālūdz tuviniekiem. Strādāju skaitļošanas stacijā par operatoru, tad par kurpnieku. Tagad man darba nav. Saņemu pensiju. Iztikas minimums ir 180 lati, man pensija ir 163 lati. Savukārt tēvam ir mazliet lielāka pensija, ir sarežģīti, bet mēs tiekam galā. Pirms četriem gadiem pēkšņi nomira mamma, tagad ar tēvu dzīvojam. Tā kā esmu bez darba, tad aktīvi izmantoju šo laiku, lai iesaistītos dažādos kursos un mācītos. Esmu pabeidzis angļu valodas, datorkursus un pat ieguvis autovadītāja tiesības. Vēl tikai jānopērk mašīna. Tā kā es varu darīt tikai sēdošu darbu, tad septembrī, iespējams, braukšu uz skolu Jūrmalā, kura ir domāta invalīdiem, un turpināšu apgūt lietas, kas saistās ar datoriem.
– Esi iesaistījies Invalīdu biedrībā?
– Jā. Būt biedrības biedram ir lietderīgi, jo, piemēram, ir jauki, ka var izmantot iespēju braukt dažādās ekskursijās. Tagad varbūt kādam var nepatikt, ka biedra nauda ir lielāka. Pirms tam bija 1,20 lats, tagad 3,60 lati gadā.
– Varbūt gribētu kaut ko mainīt apkārtējā vidē?
– Man nav problēmu ar vidi un apkārtni, lai kaut kur tiktu, vienīgi vannā ir sarežģīti tikt ārā un iekšā. Man, lai pārvietotos, ir vajadzīga tikai viena palīgierīce. Citiem vajag nopietnas palīgierīces, piemēram, invalīdu ratiņus. Dzīvoju dzīvoklī, kurš atrodas pirmajā stāvā, bet banku gan izvēlējos tādu, kur nav vairāki pakāpieni jākāpj, lai atvērtu ārdurvis. Ja pie pakāpieniem nav margu, tad es nevaru tikt. Iepriekš tā bija pie atsevišķām bankām pilsētā. Ratiņniekiem ir grūtāk, jo šķiet, ka mums ir tādas iestādes, kurās viņi nevar tikt.
– Vai ir kādas lietas, kuras tev šajā dzīvē nepatīk?
– Esmu optimists. Man vienīgi nepatīk, ka dzīvoklī, kurā remonts nav bijis 30 gadus, arī tagad to nevaru uztaisīt, jo tam vajadzīga liela naudas summa. Esmu apmierināts ar savu dzīvi. Ja es vēl izdarīšu to, ko esmu saplānojis, tad problēmu nebūs, bet ieplānojis esmu – pabeigt Jūrmalas skolu un nopirkt mašīnu. Cenšos ar visiem sadzīvot pa labam un izlīdzēt citiem cilvēkiem, ja tas ir manos spēkos. Cenšos iet laikam līdzi. Sekoju līdzi procesiem un notikumiem.
– Cilvēki ir izpalīdzīgi?
– Bieži gadās, ka es nokrītu, tāpēc, piemēram, uz veikalu sapirkt produktus eju kopā ar māsu un pērku ilgam laikam. Man nav tā gadījies, ka esmu nokritis un cilvēki vienaldzīgi man paietu garām. Man ir sava sistēma, kā krist, proti, uz rokām, un pārējās lietas, kuras man tajā mirklī ir bijušas rokās, lido katra uz savu pusi. Kad esmu nokritis, es zinu, kā pats saviem spēkiem varu piecelties. Bet ir bijis tā, ka es nokrītu un cilvēki parasti mani saķer aiz vidukļa un ceļ augšā pa savam, tad es kliedzu, jo jūtos vēl bezspēcīgāks – kā gaisā pacelts bruņrupucis. Saku, ka es pats tikšu galā. Bet katrā ziņā es neesmu saskāries ar vienaldzību. Cilvēki ir izpalīdzīgi.
– Kur smelies atbalstu dzīvē?
– Tā kā reizēm paļauties uz sevi nevaru, tad vislielāko atbalstu, protams, gūstu no tuviniekiem un Jaunās paaudzes draudzē, kurā esmu iesaistījies jau vairākus gadus. Draudze mainīja manu domāšanu. Esmu luterānis, bet luterāņu baznīcā esmu bijis tikai vienu reizi. Jaunās paaudzes draudze mani piesaistīja. Es ticu augstākiem spēkiem. Dievs noteikti ir kopā ar mani visu laiku, tikai es apzināti ar viņu kādus 17 gadus.
Bija sadarbība arī ar vietējo pašvaldību. Kad bija nepieciešams, es izgāju praksi domē, bet vispār pēc atbalsta uz pašvaldību neeju, jo man nekā netrūkst tik ļoti, lai uz turieni ietu. Bieži ir tā, ka Invalīdu biedrība aicina, lai nāk pakaļ humānajai palīdzībai. Ko es tur iešu? Es varu nopirkt jaunas drēbes. Jā, man tās nebūs varbūt tik dārgas un “šikas”, bet tas jau nav būtiskākais.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Māris Blūms.
Dzimšanas un dzīves vieta: Gulbene.
Dzimšanas datums:
1967.gada 17.aprīlis.
Horoskops: Auns.
Mācījies: Raiskuma sanatorijas internātpamatskolā, Gulbenes vakarskolā, dažādos kursos.
Strādājis: skaitļošanas centrā, par kurpnieku, tagad bezdarbnieks.
