Ne visiem latviešiem svešumā veicas ar zelta bedres atrašanu – to apliecināt varēs ne viens vien, tomēr arī dzimtā zeme joprojām nespēj piedāvāt labākas alternatīvas. Tāpēc daudzi no viņiem savas darba gaitas turpina ārzemēs, domās kavēdamies mājās pie saviem mīļajiem.
Tā turpinās arī Lauras stāsts, kura pirms četriem gadiem aizbrauca uz Kipru, lai pelnītu līdzekļus aizdevumu nomaksai un iztikai. Par viņas darba gaitu sākumu pirms gada jau lasījāt dienasgrāmatas un vēstuļu lappusēs, nu sakrājušies jauni ieraksti, kas atkal liek vietām ne tikai skaļi šausmināties, aizrauties elpai, bet arī noritēt asarai.
2007.gada 19.novembris
Laiks tiešām joņo nemanāmi. Šodien sākas jau trešais gads, kopš esmu uz salas. Šķiet, Kipra mani ne ar ko vairs nevar pārsteigt, jo pieredzēt nācies tik daudz… Diezin vai vēl kādā valstī vienā darba vietā var satikt tik daudz un dažādu tautību pārstāvjus, kā tas ir šeit. Un katrs ar savu gana nešpetno raksturu, jo kaut kādi mīkstmieši jau uz šejieni nebrauc…
Kādam varbūt šķiet, ka te ir paradīze, jo tūrisma ceļvežos rakstīts – Kiprā saule spīd 330 dienas gadā, vilināt vilina tirkīzzils un pienīgi silts ūdens, ziemas drēbes var atstāt mājās… Nu, nezinu gan, kā šiem mūžīgās vasaras mīļotājiem te patiktu miklajā rudenī un ziemā.
Bet tiem, kas te plāno uzsākt vieglas peļņas ceļu, sauli redzēt var sanākt visai maz. Ja esi atbraucis strādāt uz Kipru tūrisma biznesā – viesnīcās, bāros vai restorānos,- tad jārēķinās ar darba dienu, kura ilgst vairāk nekā astoņas stundas – desmit, divpadsmit, piecpadsmit… Tas pats arī celtniecībā, tikai tur darba diena sākas agri no rīta un reizēm turpinās no vēlas pēcpusdienas līdz pat tumsai.
Arī attieksme pret darbu šeit ir ļoti atšķirīga. Iesācējiem viesstrādniekiem, protams, nākas rauties līdz spēku izsīkumam. Toties tie, kuriem īpašumā ir bārs, restorāns, krogs, viesnīca, tūrisma sezonas laikā dzīvei ļauj ritēt pašplūsmā.
Pēc nakts sadzīves uz rīta pusi atslēgt mobilo telefonu un līdz pusdienām neuztraukties ne par ko – tā ir ļoti populāra rīcība pašu kipriešu vidū. Iespējams, turot plaukstu uz uzņēmuma „pulsa” nakts stundās, dienas pirmajā pusē kāds jūtas saguris, neizgulējies, bez attiecīgās omas vai arī vienkārši tāpat izdomā -„negribu un neeju”… Darbs var pagaidīt, jo – kas gan tur tāds ārkārtējs varētu notikt? Tur taču ir kas strādā! Kiprā tas nav nekas neparasts, jo kipriešiem darbs nav pirmajā vietā. Prioritāte ir sevis izrādīšana un attiecību peripetijas, bet gan viens, gan otrs nozīmē – intrigas, izsekošanas, un vēl daudz kas cits, par ko uzrakstīšu vēlāk.
Uz viesstrādnieku „grēkāzi” gan viņi pabļauj, tad kādu daļu atskaita no algas, bet atlaist uzreiz neatlaiž. Varbūt kādos ārkārtīgi retos gadījumos, kad pie apvāršņa parādās cita, labāka izdevība. Tātad – ja esi apzinīgs, atbildīgs un pareizi audzināts, tad tev, ne šeit nāksies strādāt daudz vairāk kā ierasts Latvijā. Tavam kvalitātes zīmogam kalpo arī piederība latviešu nācijai, kas nozīmē – tu spēj daudz.
Protams, arī es varu kādā dienā negribēt izcelt savas smagās, piepampušās kājas no gultas un – neaiziet uz darbu, un viss – man jau par to nekas nebūs! Tikai algas dienā es to jutīšu. No manas oficiantes algas tiks atskaitīta vienas dienas norma, bet kāds cits tiks izrauts no gultas un atstrādās manā vietā. Varbūt steigā tiks pieņemts jauns strādnieks, un arī viņam no sākuma liks strādāt daudzas stundas, – vispirms jau tāpēc, lai saprastu, vai viņš vispār vēlas šeit strādāt… Tas tāds kā pārbaudes tests. Ļoti daudzi, atbraukuši uz salu, uzsākot darbu, drīz vien saprot, ka nespēj izturēt lielo fizisko slodzi. Turklāt vēl vasaras karstais klimats…
Pēc tam viņi izmisuši klīst gar jūras krastu, sēž uz saulē sasiluša akmens un birdina asaras… To es labi zinu no savas un citu bēdumāsu pieredzes.
Protams, strādājot viesnīcās no tumsas līdz tumsai, alga ir krietni lielāka, un – viesnīcās tūristi neskopojas arī ar dzeramnaudām. Tikai nevajag sasapņoties, ka tās ieliks jums tieši kabatā – katrs grasis vispirms nonāk pie viesnīcas īpašnieka. Viņš izlemj, cik katrs papildus ir nopelnījis…
2007.gada 28.novembris
Par darbu saņemtais algas čeks uz brīdi liek aizmirst pārguruma stundas un smagumu kājās vakaros. Parēķinu obligātos izdevumus un jūtos droša – man pietiks un vēl pāri paliks.
Bet dzīves realitāte ātri vien liek nolaisties uz zemes. Nezin kāpēc, pēdējā laikā es esmu tā, kuru rausta aizpildīt „robus” darba grafikā – kā izteicās Vlads, laikam jau tāpēc, ka dzīvoju vistuvāk. Ne velti boss man izrādīja lielu pretimnākšanu un piedāvāja dzīvot turpat viesnīcā “Agpinor” – par lētāku īres maksu… Laikam jau viņš gribēja, lai es no tās vispār neizietu laukā. Es tam, protams, nepiekritu, – man ir pašai savs īrētais dzīvoklis, un ar to esmu apmierināta. Tagad man nedēļā ir vismaz viena brīvdiena, kurā es telefonam atslēdzu skaņu, lai mierīgi pagulētu pludmales smiltīs… Lai ļautos jūras sālsūdens vannām un atpūtinātu domas.
Protams, ja man kaut kas nepatīk, es jebkurā laikā varu iet prom no šī darba, bet jau zinu – citur var būt vēl sliktāk… Jo – ir bijis. Apzināta kaitniecība, lai iegāztu. Žultainas piezīmes ik uz soļa. Klajas intrigas un aprunāšana.
Protams, kaut kur ir arī vietas, kur ir labāk! Tomēr arī šeit es nejūtos slikti. Nejūtos pazemota uz katra soļa, ierobežota, neskatoties uz to, ka ikviens bāra un ēdamzāles stūris tiek kontrolēts ar videonovērošanas kamerām.
Kameras uz mani nebļauj, nedod muļķīgus rīkojumus un nepiekasās pie sīkumiem. Ar laiku es jūtu – man uzticas.
Un es strādāju.
2007.gada 20.decembris
Nu jau gandrīz gadu skraidu pa “Agapinor hotel” ēdamzāli un bāru. Slidinos, jo oficiantes forma prasa melnas slēgtas kurpes ar ādas zolēm. Pa marmora flīzēm. Bet arī pie tā var pierast – balansējot piekrautās paplātes, nepaslīdēt un nepakrist.
Pa šo laiku nomainījušies daži kolēģi, tomēr tie, kas dzēlīgi kā indes zobs un mainīgi kā laika apstākļi, palikuši. Teo priekš manis ir kā garadatu kaktuss – dadzis ar viņu salīdzinājumā ir pūpols. Cenšos viņu neredzēt un nedzirdēt. Pāris reizes nedēļā mēs strādājam sāns pie sāna. Nav viegli.
Pirmssvētku laiks jūtams. Apmeklētājiem pacilāts garastāvoklis, mums – acīmredzama pārslodze. Darbā visi stresaini, – daudz nevajag un viens otrs gatavs pacelt pat roku. Iekšējās intrigas man nav nekas jauns. Savādi, ka, neskatoties uz lielo darba apjomu, dažiem tām pietiek laika. Teo kā vienmēr paspēj visu.
Dzirdu kādu smejamies: ja visi sasparotos un katrs uzrakstītu pāris lappuses par šeit piedzīvoto, kopā iznāktu pabieza grāmata “Agapinor Hotel” un mēs būtu miljonāri! Jo grāmatā būtu pa devai no visa: mīlestība un naids, šķiršanās un atkal satikšanās, aprunāšana, intrigas, šantāža, slazdi un lamatas, pat mēģinājumi sazāļot un nogalināt. Diezin vai pulkstenis spēj aizskaitīt piecas minūtes, līdz atkal dzirdams, – kāds kādam kaut ko…. Lasot tādu grāmatu, acis negribētos pacelt! Tikai – diezin vai kāds to atļautu izdot…
Arī man no tā „meksikāņu seriāla” tiek sava artava, jo, kā par brīnumu visiem, esmu vienīgā meitene daudznacionālā septiņu puišu komandā. Saprotams, ka jau pašā sākumā daži no viņiem cenšas izrādīt savas simpātijas, bet – jau esmu sapratusi, ka attiecības darba vietā rada liekus sarežģījumus. Iespējams, tieši tāpēc ilgu laiku esmu dažādu intrigu centrā, bet mierinu sevi – reiz viss beidzas….
2007.gada 23.decembris
Rīt Ziemassvētku vakars. Varbūt tāpēc šovakar viegli fantazēt.
Kājas paceltas uz dīvāna atzveltnes, pirms tam izvannotas un sasmērētas. Kādas kājas? Pietūkuši bluķi… Vai tad pēc piecpadsmit stundu ilgas skriešanas trīsdesmit minūšu atpūta var ko līdzēt? Arī nakts miegs tāds saraustīts, jo laiku pa laikam kā slikti sapņi pamodina krampji kājās. No rīta pamostos tikpat piekususi un aizpampusi, un sāp katrs kauls. Saša smejas – man esot muskuļi uzpumpēti! Kā gan nebūs, ja man kā vienkāršai bārmenei jācilā 35 kg smagas alus un sodas “bundžiņas”, paplāte ar 20 glāzēm, trīs šķīvji vienā rokā un tā visu dienu. Vēl pirms gada tā nevarēju, šķita par smagu un šķīvji mežģīja pirkstus. Arī pie tā pierod…
Rīt brīvdiena, abas ar Ivetu, manu latviešu draudzeni, brauksim uz Limasolu, piereģistrēsimies viesnīcā un atpūtīsimies kā „baltie cilvēki” – svinēsim Ziemassvētkus. Šobrīd jūtos pārgurusi. Manuprāt, nekad neesmu bijusi tik „izžmiegta” – kā rozīne, kas reiz bijusi sulīga vīnoga… Varbūt tas no skumjām domām – šodien darbā redzēju ne vienu vien ģimeni, kas kopā svinēja Ziemassvētkus. Citiem neredzot, pat asara nobira…
Tajā pašā laikā starp viesnīcas apmeklētājiem netrūkst arī vientuļnieku, kas svētkos mājās nemīl palikt, bet brauc šurp. Tie ir cilvēki, kuri mīl parunāties, stāstīt par sevi.
Starp viņiem sastopu arī kādu angli, ap 60 gadus vecu, kas uz Kipru atbraucis uz diviem mēnešiem. Tādas skumjas viņa sejā! Sirds sažņaudzas uz viņu skatoties. Laikam jau arī apkārtējie jūtas līdzīgi un aicina viņu savā kompānijā, bet viņš – izvēlas pabūt viens…
Pieņemot angļa pasūtījumu, uzsāku sarunu un uzzinu, ka pirms diviem gadiem nomirusi viņa sieva – tieši Ziemasvētkos. Nu viņš vēloties būt viens, lai pieminētu tos daudzos gadus, kurus pavadījuši kopā. Uz viņa skumju fona manas ilgas pēc ģimeniskiem Ziemassvētkiem šķiet niecība…
2008.gada 1.janvāris
Tiem, kas Vecgada vakarā mierīgi aizgāja gulēt pie pastāvošās valūtas – Kipras mārciņa (CIP) un šorīt uz lielveikalu gāja iepirkties ar eiro (EU), iespējams, viss šķita kārtībā, – ja vien lielajos veikalos kases aparāti automātiski konvertēja valūtu… Tieši pusnaktī CIP kā Princese – Pelnrušķīte bija pārvērtusies par EU – ja kas, vēl vakar tā bija uz pusi „biezāka” nekā EU…
“Agapinor hotel” viss notiek krietni sarežģītāk. Un tas ir uzrakstīšanas vērts.
(Turpmāk vēl)
