Kad jaungulbeniete Sveķu skolas skolotāja Inta Aizkalniete kopā ar ģimeni iedegs svecītes Ziemassvētku egles zaros, viņa klusībā lūgs par tiem cilvēkiem, kuriem ir skumji, kuriem sāp, kurus vajā un krāpj, kam nav maizes un salst, lai cerības stariņu atnes eņģelis balts. Ziemassvētki ir Intas sirdij vistuvākie svētki, kad viņa izbauda ģimenes kopā būšanas vērtību, ļaujas svētku brīža izjūtām un pārdomām, kas vēlāk virknējas dzejas rindās un izskan mūzikā.
– Kā sapratāt, ka dziesmu teksti ir tas, kā vēlaties radoši izpausties?
– Uz to pamudināja nepieciešamība – uz svētkiem skolas ansamblim bija nepieciešamas dziesmas, un mūzikas skolotājs Jolands Andževs man jautāja, vai es nevarētu uzrakstīt dziesmai vārdus. Ar to viss sākās. Dažkārt viņš pirmais uzrakstīja mūziku, dažkārt es – tekstu. Man nav tā, ka es apsēžos un rakstu dzeju. Dzejoļi man rodas, dārzā ravējot, siena pļavā. Vispirms izdaru uzmetumu, pēc tam to pārlasu un pulēju neskaitāmas reizes. Pēc vokālās grupas “Fonika” vadītājas Sarmītes Semjonovas lūguma uzrakstīju dzejoli “Dziesma par mežu”. Latvijas radio 1 savulaik bija raidījums “Rūķu radio dziesmu aptauja”. Tajā vairākus gadus pēc kārtas pirmajā vietā bija Jolanda dziesmas “Lellīte”, “Balāde par tupeni”, “Kartupeļi čipsi”, “Mīļvārdiņi”, “Šūpļa dziesma māsiņai” un “Guli, kaķīti” ar manis rakstītu tekstu. Divus gadus pirmajā dziesmu piecniekā bija arī “Fonikas” dziedātās dziesmas “Tev” un “Uguns”, kam mūziku sacerējusi Silvija Silava. Esmu rakstījusi tekstus dziesmām, kas skan teātra izrādēs. Starptautiskajam festivālam “Solis” bērniem ar īpašām vajadzībām uzrakstīju himnu, kas skan jau vairākus gadus un, manuprāt, ir starp labākajām manām dziesmām. Tad, kad palasu dzejoļus, ko esmu rakstījusi pirms vairākiem gadiem, nebeidzu brīnīties, vai tiešām tie ir manis sacerēti. Katra jauna dziesma man ir kā patīkams pārsteigums. Interesanti, ka, rakstot parastu dzejoli, vairāk vai mazāk mēs veidojam atskaņas, bet, rakstot tekstu dziesmai, ir jāievēro, kur melodija ceļas uz augšu vai slīd uz leju, un tam emocionālā ziņā jāpiemēro arī vārdi. Visvieglāk rakstīt ir tad, ja ir gatava mūzika. Ļoti daudzus dzejoļus esmu uzrakstījusi, iekšēji dziedot. Es domāju, ka tikai ar Ziemassvētku dziesmām vien, kas tapušas sadarbībā ar Jolandu, mēs varētu izdot kompaktdisku. Kopā noteikti būs vairāk nekā 60 dažādu dziesmu.
– Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir mīlestībai?
– Mīlestība ir visa mana dzīve, jo es saviem vecākiem biju jaunākā meita, tāpēc esmu izaugusi savu vecāku un māsu mīlestībā. Drīz būs 30 gadi, kopš esmu kopā ar vīru Aivaru, kurš ir mans studiju biedrs. Mūsu jūtas joprojām ir tādas pašas kā tad, kad abi satikāmies. Mans vīrs ir ne tikai mūsu ģimenes, bet arī mans balsts. Bez viņa es nebūtu tā, kas esmu, un nebūtu arī šo dzejoļu. Gan ar Aivaru, meitām un znotiem, gan ar draugiem man ir ļoti mīļas attiecības. Man ir piecas meitas, bet es nezinu, kā vajag pareizi audzināt bērnus. Mani tracina tas, ka kāds cits no malas cenšas uzspiest savu – pareizo – viedokli. Bērniem ir jāaug un jādarbojas kopā ar bērniem. Mēs katrs vairāk vai mazāk izvēlamies kontaktēties ar tiem cilvēkiem, kādi mēs paši esam, tāpēc es nekad neesmu izjutusi mīlestības trūkumu. Tomēr, palasot komentārus internetā, arvien vairāk pārliecinos, cik daudzi cilvēki dzīvo apkārtējo uzmanības un mīlestības badā. Ir nepatīkami lasīt komentārus, bet varbūt cilvēks tādā veidā cenšas pievērst sev uzmanību. Cilvēkos šajā laikā ir bezgala daudz vientulības.
– Iepazīstiniet ar savu ģimeni?
– Mums ir liela ģimene – vīrs, piecas meitas – Aija, Anita, Līga, Laima un Laura, znoti un mazdēliņš Roberts. Kad meitas bija mazas, mums ciemos nāca Ziemassvētku vecītis, pusaudžu gados meitenēm vecīti vairs negribējās, tāpēc dāvanas bija zem eglītes. Tagad atkal aptuveni piecus sešus gadus ciemos ierodas Ziemassvētku vecītis. Ziemassvētkos mēs ļoti daudz dziedam dziesmas par ziemu, dedzinām brīnumsvecītes, dalām dāvanas, kuru ir daudz. Kopā ar mums ir arī vīramāte, kura dzīvo pie mums, bet ļoti pietrūkst vīratēva, kurš nomira pirms desmit gadiem, bet mēs vienmēr arī viņam iededzinām svecīti. Jaunajā gadā, kad meitenes vēl bija mazas, vienmēr rīkojām loteriju, kā arī es gatavoju pamatīgu trauku ar vēlējuma konfektēm. Katrs, kurš ieradās ciemos, varēja izraudzīties konfekti ar vēlējumu, kas sagaida jaunajā gadā. Eglīti atnesam 24.decembrī, bet pušķojam nost Zvaigznes dienā. Šo dienu mēs veltām eglītei, pasakot tai paldies. Tad arī dziesmas ir veltītas eglītei. Iededzam svecītes un gaidām pēdējās svecītes izdegšanas brīdi, jo tad svētki ir beigušies.
– Kāda nozīme, jūsuprāt, ir dāvanām ?
– Labdarība ir pastāvējusi visos laikos, bet Ziemassvētkos to vairāk afišē. Šajā svētku laikā naudu labdarībai ziedo arī tie cilvēki, kuri citkārt to nedarītu. Šajā laikā pat visbagātākais grib būt dāsns. Tas ir ļoti labi. Ne jau tikai materiālā palīdzība ir labdarība. Arī labu vārdu nekad nevar būt par daudz. Dažkārt tie palīdz vairāk nekā taustāma lieta, lai gan, ja cilvēkam mājās ir trūkums, tad arī neliela svētku saldumu paciņa viņam ir vērtība. Esmu novērojusi, ka cilvēki, kuri dzīvo trūcīgāk, viņi pat sīku dāvanā pasniegtu nieciņu uztver kā kaut ko lielu. Sakarā ar krīzi, manuprāt, cilvēki šā gada izskaņā vairāk sāk domāt par sirsnīgām un garīgām vērtībām, jo tad, kad cilvēks pats nonāk grūtībās, viņš vairāk sāk domāt par citiem. Uzskatu, ka arī Vītolu ģimene, kas uzvarēja “Dziedošajās ģimenēs”, nāca īstajā brīdī. Ja mēs ticam kaut kādām likumsakarībām, tad viņiem vajadzēja parādīties, jo tauta šobrīd atkal ilgojas pēc vienkāršības, jo daudziem cilvēkiem nebūs naudas pat, lai aizsūtītu apsveikuma kartītes, bet tas tiek kompensēts ar mīļumu. Man šķiet, ka svarīgākais ir tas, lai cilvēki spētu saglabāt savu individualitāti un savdabību, lai spētu pastāvēt pūlī un šodienā tādi, kādi viņi ir savā būtībā. Tieši tas jau ir tautas spēks. Protams, tā jau būtu atsevišķa sarunas tēma, kā tad mums iet uz nākotni – ar gara spēku kā Vītolu ģimene vai ar sparu kā Riču ģimene. Lai gan, manuprāt, mums līdz ar lauku iznīkšanu ir pazudis zemes spēks.
– Vai šajā laikā jums arī ir kāds pretkrīzes vitamīns?
– Šis nav vienīgais grūtais laiks, ko esmu piedzīvojusi. Bērni jau ir lieli, četras meitas ir pabeigušas augstskolu budžeta grupā, viņām ir arī darbs. Deviņdesmitajos gados, kad bērni bija mazi, patiešām bija grūti. Lai gan skaitījāmies daudzbērnu ģimene, tomēr nekad neizmantojām tām domātās privilēģijas, jo dzīvojām ar domu, ka mums pašiem ar visu ir jātiek galā. Meitenes ir izravējušas hektāriem biešu sējumu, kopīgi gājām uz mežu, lai sarūpētu malku, lai nevajadzētu nevienam prasīt palīdzību. Arī šodien meitas zina, ka ar visu ir jātiek galā pašām. Ja ģimenē ir iesākts vienmēr gaidīt, ka kāds nāks un palīdzēs, tad šis laiks tādiem cilvēkiem ir ļoti grūts. Man šajā laikā visvairāk sāp sirds par to, ka valsts nedomā par tiem cilvēkiem, kuri patiešām nevar strādāt veselības dēļ. Ja cilvēks ir vesels, ja viņam ir rokas un kājas, lai arī kāda dižķibele, darbu var atrast. Ir jādomā par to, lai cilvēki nebrauktu projām no Latvijas.
Debesīs
Vai debesīs skan neizteiktie vārdi?
Es zinu – te, uz zemes, viņu nav.
No acīm lās un, neaizskarot lūpas,
Tie atvadās un apmulsuši zūd.
Vai dvēsele starp zvaigznēm klusi staro,
Kad nepaliek uz zemes vairs nekas,
Ko apmīļot, ko glāstīt siltām rokām,
No maldu sveltām liesmām pasargāt?
Visvairāk sāp, kas aizgājis uz mūžu,
Kas nezināmos vēju vējos klīst.
Vai debesīs var atrast to, kas zaudēts?
Un, ja tā ir, es gribu debesīs.
Pieradini mani
No cikla “Mazais Princis”
Kad debesis pieskarsies vakaram zilgam,
Pieradini mani!
Mēs klusēsim ilgi par zvaigznēm un ilgām.
Pieradini mani!
Pa sīciņam mirklim, pa sekundei vārai
Pieradini mani!
Līdz gājputni aizlidos vasarai pāri.
Pieradini mani!
Nekas, ja smelgs šķiršanās glāsti un smaidi,
Pieradini mani!
Ir pavadīt laime, un laime gaidīt.
Pieradini mani!
