Tuvojoties Ziemassvētkiem, pār Latviju veļas labdarības vilnis, mēģinot aizklauvēties līdz ļaužu sirdsapziņai, ka pēdējais laiks piezvanot noziedot kādu latiņu, sarūpēt saldumu pakas pamestajiem un trūkumā nonākušajiem bērniem un palūkoties, vai skapī nemētājas lieka drēbju kārta, ko atdot grūtdieņiem. Kāds to dara ar prieku, cits sevī sajūt gruzdam neapmierinātību un pat aizkaitinājumu, ka labdarības trakums reizi gadā ir klaja liekulība, bet uzņēmumiem – kārtējā reize padižoties, lai piesaistītu klientus. Kas īsti notiek ar sabiedrību ap saulgriežiem, kāpēc vēlamies darīt labu svešiem cilvēkiem un vai to vispār vajadzētu, jautājam psiholoģei Ilzei Ānai.
Abpusējs ieguvums
“Pats šis laiks ir tumsas un gaismas spēles. Gaisma tūlīt, tūlīt nāks, tāpēc varbūt tieši šis ir brīdis, kad varu otram ko dot,” nedaudz rotaļīgi par dabā un cilvēkā notiekošo teic Ilze, pārspriežot labdarības iemeslus un jēdzienu, kas interesējis jau senos filosofus. Piemēram, Aristotelis definējis, ka labu dara tas, kurš savā ziņā pārāks par citiem. Viņam ir vairāk priekš tiem, kam nav nekā vai ir mazāk.
“Manuprāt, labdarība cilvēkam ir dabiska, un cauri gadsimtiem izvijies, ka tas ir arī pienākums – darīt labu vai dot, kam trūkst. Mūsdienās tas vairāk tiek īstenots kampaņveidīgi, kad aktivizējas dažādas organizācijas, bet ne tikai. Cilvēki domā par labdarību arī ikdienā un brīžos, kad kaimiņos notikusi kāda nelaime, piemēram, nodegusi māja vai aizgājis bojā ganāmpulks. Jau no seniem laikiem tādos gadījumos ļaudis atdeva savas mantas un ne jau tās nevajadzīgākās, kas mētājās šķūnītī, jo tad tā nav labdarība. Atvēlēja vienu no savām trim govīm, lai kaimiņš varētu ģimeni pabarot,” turpina psiholoģe, nošķirot labdarību no palīdzības sniegšanas. “Pirmajā gadījumā piešķiram dāsni un neprasot, bet otrajā atbildam uz konkrētu lūgumu. Tomēr jebkurā ieguvums ir abpusējs labums. Pamēģini kādam ziedot, tad redzēsi,” smejot mudina I.Āna.
Kopības izjūta liek rīkoties
Nesavtīga vēlme palīdzēt grūtībās nonākušajiem nav vienīgais, kas pamudina ļaudis iesaistīties labdarībā. “Cilvēks ir sociāla būtne, kurš vēlas piederēt kādai kopienai. Ja reiz pār to veļas “eņģeļu spārni», šī kopības izjūta parauj mūs līdzi, ka nevaram atturēties. Turklāt latviešiem īpaši raksturīgi kļūt vienotiem grūtos brīžos, kad parasti vairāk meklējam būt kopā dažādos pasākumos,” raksturo Ilze. Iespējams, šajā apstāklī meklējams arī izskaidrojums, kāpēc krīzes laikā, kad daudziem ievērojami samazinājušies ienākumi vai zaudēts darbs, cilvēki ziedo lielākas naudas summas. Taču ne tikai – labdarības pamatā neatkarīgi no ekonomiskās situācijas iebūvēts arī tāds kā vainas apziņas “ķieģelītis”. “Tā ir vēlme būt labam, nopirkt indulgenci, ja ikdienā rīkojamies nevērīgi un pavirši. Kad cilvēka labā daba sastopas ar slikto, meklējam to kompensēt, jo par visu šajā dzīvē ir jāmaksā,” atzīst psiholoģe.
Dažādi izpausmes veidi
Labdarībai, protams, ir ļoti dažādas formas un izpausmes. “Lielākā labdarība vecam un vientuļam cilvēkam Latvijas laukos, kurš vairs nespēj sociāli pilnvērtīgi dzīvot, piemēram, doties uz teātri vai koncertu, nav konkrēta naudas summa, bet viņam ziedots laiks. Ieiet pie viņa sētā, pasēdēt, parunāt, padzert tēju, jo arī laiks ir vērtība, ko varam dot,” min I.Āna. Iespējams, varam izvārīt lieku zupas porciju, ko aiznest kaimiņam, vai paveikt vēl kādu elementāru rīcību, paturot gan prātā Henrija Forda atziņu: “Pasniegt žēlastības dāvanu nav grūti. Daudz grūtāk ir izdarīt tā, lai pēc tās vairs nebūtu vajadzības!” Savukārt Bernards Šovs definējis, ka visvienkāršākā labdarības formula ir dot cilvēkiem nevis to, ko viņi vēlas, bet to, kas būtu jāvēlas, tikai viņi to negrib, atgādina Ilze.
Vai labdarība ir jāmāca?
Organizētai laba darīšanai Latvijā diemžēl nav senu tradīciju. Daudziem vēl atmiņā padomju laiki, kad visi skaitījās vienlīdzīgi. Šī domāšana gan pamazām mainās, tomēr būs vajadzīgs laiks, lai ļaužu apziņā ierakstītos, ka labdarība ir goda lieta, kam citās kultūrās skolās veltīts īpašs mācību priekšmets. Mūsu jaunā paaudze šīs zinības apgūst pastarpināti. “Viena no formulām ir vecākiem rādīt savu piemēru. Vest bērnu uz labdarības pasākumiem, skaidrot, kas tas ir un kāpēc to vajag darīt. To māca arī skolās, piemēram, audzēkņi uz svētkiem gatavo dažādus priekšnesumus, ar ko uzstājas sociālās aprūpes centros,” stāsta I.Āna, mudinot cieši satvert Imanuela Kanta sacīto, ka labdarība ir katra cilvēka pienākums. Bet, kas to bieži pilda, nonāk pie patiesas mīlestības pret cilvēku, kam viņš darījis labu.
Tikai tam ir jēga
Kristīne (24), auklē mazuli: – Cik vien bijis iespējams, vienmēr esmu centusies ziedot, bet lūzums nāca līdz ar pirmā mazuļa piedzimšanu. Kad piedzima Līva, otrajā dienā man to mazo cilvēciņu kļuva šausmīgi žēl. Noraudāju visu dienu. Nezinu – kāpēc. Šķita, nu meitiņa sākusi dzīvot savu dzīvīti un daudz atkarīgs no manis, kā viņa to dzīvos. Tajā dienā vispār aizdomājos par dzīvi kā vienīgo iespēju, kas mums dota. Ja kaut ko vēlos, tas jādara tagad, nevis jācer uz kaut kādu nākamo dzīvi, kurā, iespējams, būšu bagāts un varēšu palīdzēt cilvēkiem.
Man šī izjūta radās kopā ar Līvu. Tā jau teic, ka mamma piedzimst līdz ar bērnu. Sāku cītīgi ziedot dažādās labdarības akcijās. Turklāt otro gadu uz Ziemassvētkiem gatavoju paciņas trūkumā nonākušām ģimenēm. Protams, vieglāk ir datorā uzklikšķināt “pārskaitīt”, nekā doties uz veikalu, piedomāt, ko pirkt, iet uz pastu, meklēt adreses. Tomēr, kad esi kādam veltījis laiku un domas, ne vien naudu, prieks par izdarīto ir vēl milzīgāks. Ticu arī, ka saņēmējam ir prieks.
Par labdarību domāju tikai to labāko. Šķiet, tā ir ielikta cilvēka būtībā. Vai es audzinu bērnus, taisu vīram vakariņas, vai noglāstu kaķi, ziedoju naudu, vai sūtu pakas – tā visa taču ir labdarība! Kas tāds, kam vienīgajam pasaulē ir jēga! Tas ir skaistums, mīļums, prieks un laime, ko nekur citur nevar iegūt. Protams, var jau arī kaitēt kādam, nemitīgi dodot, jo viņš pie tā pierod, bet es par to nedomāju. Tas lai paliek uz tā cilvēka sirdsapziņas, ne manējās!
