Latvijā, Eiropā un pasaulē joprojām plosās „sezonas aktualitāte” saslimstību topā – gripas vīruss H1N1 jeb tautā saukta „cūku gripa”. Tieši tāpēc piedāvājam rakstu sēriju par imunitāti, vakcīnām un to lietošanu.
Imunitāte
Cilvēka organismam nemitīgi uzbrūk visdažādākie infekciju izraisītāji. Taču veseliem cilvēkiem iespēja saslimt ir diezgan maza, jo infekcijas attīstībai traucē divi šķēršļi: nespecifiskā jeb iedzimtā imunitāte un iegūtā jeb specifiskā imunitāte. Ar nespecifiskajām aizsardzības formām cilvēkam ir pilnīgi pietiekami, lai aizsargātu sevi no saslimšanas. Tikai pēc tam, kad patogēnam ir izdevies pārvarēt dabiskās barjeras, ir vērojama organisma atbildes reakcija, kas izpaužas kā limfocītu antigēnu specifiskā klonālā ekspansija un tiek uzsākta atbilstošu antivielu izstrādāšana. Līdz ar to visu infekcijas procesu var iedalīt divās daļās: agrīnā jeb nespecifiskā reakcija uz patogēnu un novēlotā jeb specifiskās imunitātes veidošanās pēc saskarsmes ar svešo vielu, kas izraisa infekciju, jo rezultātā organisms par to izveido savdabīgu „atmiņu par pirmo tikšanos”. Tādējādi šūnu līmenī veidojas molekulārie mehānismi, kas palīdz organismam aizsargāties no patogēniem.
Uz mikroorganismiem, kas attīstās ārpus šūnām, organisms reaģē, tos iznīcinot un izvadot to metabolisma produktus. Savukārt uz šūnā noritošo infekciju organisms sūta tā sauktos T-limfocītus, kas vai nu iznīcina inficēto šūnu pašu vai arī rada vielas, kas mudina pašu šūnu iznīcināt tajā esošo infekcijas ierosinātāju.
Infekcijas patogēni visbiežāk ir bruņojušies ar abu veidu inficēšanas mehānismiem, atkarībā no infekcijas norises gaitas. Piemēram, laikā, kad infekcija atrodas asinīs un ceļā uz šūnu, organisma imūnsistēma to var bloķēt.
Ar vīrusu inficētās šūnas izdala interferonus un tie signalizē veselajām šūnām, ka tām vajag aktivizēt noturību pret vīrusa uzbrukumu. Savukārt slimās šūnas T- limfocīti iznīcinās, pirms būs notikusi vīrusa masveida replikācija visās organisma šūnās.
Līdz ar to var teikt, ka antivielu uzdevums ir infekcijas ierobežošana un organisma pasargāšana no atkārtotas saslimšanas. Savukārt T- limfocīti organismam nepieciešami, lai tie iznīcinātu vīrusa inficētās šūnas. Tāda organisma reakcija uz infekciju jāņem vērā, izstrādājot maksimāli efektīvas vakcīnas.
Vakcīnas. Kas? Kur? Kā?
Ir pagājuši daudzi gadi, kopš ķīnieši, cenšoties izsargāties no saslimšanas ar bakām, nāsīs ieberzēja baku sausās plēksnītes no slimnieku čūliņām. Praktiski jeb empīriski E. Dženners un zinātniski Luijs Pastērs izstrādāja pamatojumu baku vakcīnas izgatavošanai no dzīva mikroba. Laika posmā no 1880. – 1885. gadam Pastērs ieguva derīgas vakcīnas pret vistu holēru, Sibīrijas čūlu un trakumsērgu.
Vakcīnas ir bioloģiskas izcelsmes preparāti, kas cilvēkam rada imunitāti pret infekcijas slimībām. Korpuskulārās vakcīnas satur virionus jeb mirušus mikrobus, nekorpuskulārās – to ķīmiskās sadalīšanas ceļā iegūtas daļas. Vakcīnas savā starpā atšķiras ar antigēnu daudzumu, ko tās satur: ir mono vakcīnas pret kādu vienu izraisītāju un poli vakcīnas pret vairākiem slimību izraisītājiem. Vakcīnas var iedalīt tādās, ko lieto pret atšķirīgiem slimību ierosinātājiem – baktērijām, vīrusiem un riketsijām.
Dzīvās vakcīnas satur novājinātas baktērijas (mēris, tuberkuloze u.c.) vai vīrusus (bakas, gripa, epidermiskais parotīts, trakumsērga u.c.). Dzīvās vakcīnas darbības mehānisma pamatā ir īslaicīga un vāji noritoša slimības provocēšana cilvēka organismā, tās izraisa noturīgu un ilglaicīgu imunitāti, piemēram, baku vakcīna darbojas 5-8 gadus, bet gripas vakcīna ir efektīva aptuveni pusgadu.
Viss jau ar vakcīnām būtu labi, ja tās cilvēkam neizsauktu alerģiskas reakcijas. Tieši smagu blakusparādību dēļ lielākajā daļā Eiropas valstu nu jau gadus 30 atcelta masu vakcinācija pret bakām. Tiek uzskatīts, ka iespēja saslimt ar bakām ir niecīga, tāpēc vakcinācija var radīt lielākus veselības traucējumus nekā vakcinācijas trūkums.
Nedzīvās vakcīnas, kuras mēs pazīstam un paši esam saņēmuši (leptospiroze, dizentērija, gripa, poliomielīts, ērču encefalīts u.c.), darbojas īsu laiku, piemēram, vakcīna pret gripu ir efektīva viena gada laikā ar noteikumu, ka tā izdarīta īsi pirms epidēmijas saasinājuma. Iespējams, tas ir tāpēc, ka izraisītāja viela ir tik stipri novājināta, ka nespēj radīt ilgstošu imunitāti. Savukārt ķīmiskās vakcīnas, kas satur tīru vielas ģenētisko materiālu, kas attīrīts no piemaisījumiem, ir daudz efektīvākas. Tās lieto profilaktiski pret vēdertīfu, paratīfu A un B, tuberkulozi, stinguma krampjiem. To darbības laiks ir aptuveni 4-5 gadi.
Šobrīd ārsti mūs var aplaimot ar vakcīnām pret 30 slimību izraisītājiem: 16 antibakteriālām, 8 pretvīrusu, 2 pret riketsijām un vienu pret leptospirozi. Patlaban zinātnieki aktīvi kaļ plānus, kā pagatavot sintētiskās vakcīnas.
Fāgi ir vīrusi, kas spēj iekļūt baktērijas šūnā, reproducēties un baktēriju nobeigt. To sauc par bakteriofāgiju. Tādas vielas izmanto, lai pēc iespējas mazāk traumētu pacienta organismu, jo fāgi spēj darboties tā sakot, izņēmuma kārtā, uzbrūkot tikai svešajām baktērijām. Parasti tos lieto zarnu infekciju gadījumā, kad cilvēkam ir disbakterioze.
