LETA
Pašlaik situācija ir saspringta gan globāli, gan reģionāli, tādēļ nav tikai jāuzskaita izaicinājumi, bet ir jābūt gataviem pilnīgi visiem scenārijiem, intervijā aģentūrai LETA atzīst jaunais aizsardzības ministrs Andris Sprūds (“Progresīvie”). Vienlaikus viņš atgādina, ka Latvija ir daļa no NATO un signāli, kas ir doti Madrides un Viļņas NATO samitos, ir bijuši ļoti spēcīgi, skaidri un nepārprotami, lai apturētu jebkādas vēlmes iegūt kaut vai vienu centimetru Latvijas teritorijas. Tomēr ir jārēķinās, ka savukārt hibrīdkarš notiek jau šobrīd un to redzam gan kā nelegālo migrāciju, gan kā kiberuzbrukumus, gan dezinformāciju, gan arī kā uzbrukumus kritiskajai infrastruktūrai.
Kādu jūs paredzat tālāko risinājumu Ukrainas karā? Vai tas ilgs līdz brīdim, kamēr ukraiņi saņems rietumvalstu ieročus tādā daudzumā, lai sasniegtu uzvaru? Vai arī pamats ir viedoklim, ka karš ilgs gadiem?
Mēs noteikti vēlamies un ticam, ka karš pēc iespējas ātrāk beigsies ar Ukrainas uzvaru un Ukraina atgūs savas okupētās teritorijas, un, protams, mēs vēlamies, lai pēc iespējas ātrāk tiktu novērsti civiliedzīvotāju upuri. Vienlaikus mums, protams, jāņem vērā, ka scenāriji var būt dažādi.
Šobrīd Rietumu valstis, Eiropas Savienības valstis, NATO valstis ir darījušas daudz, lai uzvara tiktu sasniegta pēc iespējas ātrāk, bet mēs nevaram novērtēt par zemu arī agresorvalsti, kurai ir savi resursi un kura savu ekonomiku ir uzlikusi uz kara ekonomikas sliedēm. Mēs šo pretinieku nevaram uzskatīt par papīra tīģeri. Ar to ir jārēķinās, tādēļ scenāriji ir dažādi.
Labā lieta ir, ka atbalsts Ukrainai ir bijis ļoti pamatīgs, un tas nav mainījies. Ir mēģinājumi meklēt papildu iespējas un tiek veidotas arī dažādas koalīcijas. Ir skaidrs, ka tiek darīts viss, lai Ukraina pēc iespējas ātrāk uzvarētu. Bet rēķināmies ar to, ka arī agresorvalsts ir ar savu pietiekami lielu resursu bāzi. Turklāt Krievija nežēlo ne civiliedzīvotājus Ukrainā, ne savā pusē.
Vienmēr ir arī bijušas bažas, ka no Rietumiem pieaugs spiediens noslēgt pamieru vai mieru, spiežot Ukrainu atteikties no Krievijas okupētajām teritorijām. Ņemot vērā, ka tagad ir izvērsies konflikts Izraēlā, tas pastiprina bažas par šādu spiedienu?
Pirmkārt, nostāja vienmēr ir bijusi ļoti skaidra un nepārprotama, ka tā būs Ukrainas tautas un Ukrainas valsts izvēle, kādam ir jābūt kara noslēgumam. Nekāds pamiers vai miers bez ukraiņu tautas piekrišanas! Tā ir ukraiņu izvēle, ar kādiem nosacījumiem Ukraina būs gatava runāt par pamieru vai mieru. Šobrīd Ukrainas sabiedrība absolūti ir par to, ka pretinieks ir jāsakauj kaujas laukā un šeit nav nekādas piekāpšanās. Līdz ar to tā ir arī Eiropas Savienības un NATO nostāja.
Ja runājam par uzmanību, tad var redzēt, ka tā tagad ir sadalīta. Skaidrs, ka visi šie traģiskie notikumi Tuvajos Austrumos, terorakti, vēršanās pret civiliedzīvotājiem, Izraēlas tiesības uz pašaizsardzību rada papildu nepieciešamību iesaistīties arī Eiropas Savienībai un NATO gan politiski, gan diplomātiski, gan arī atbalstot Izraēlu karā pret terorismu.
Tomēr arī ASV prezidenta Džo Baidena runa, es domāju, bija ļoti simboliska un zīmīga, skaidri pasakot, ka šobrīd ir jāatbalsta Izraēla cīņā pret terorismu, bet tajā pašā laikā turpinām nemainīgu atbalstu Ukrainai. Galu galā gan terora akti Izraēlā, gan Krievijas agresija pret Ukrainu būtībā ir vēršanās pret normās bāzētu starptautisko sistēmu. Tādēļ šeit ir ļoti liela kopsakarība, jo mēs cīnāmies par demokrātiju, mēs cīnāmies par mūsu tiesībām uz pašaizsardzību, mēs cīnāmies pret agresīvām aktivitātēm gan no valstiskiem, gan arī nevalstiskiem spēlētājiem. Tādēļ ir jāturpina gan palīdzība Ukrainai, gan politiski un diplomātiski jāpalīdz Izraēlai, novēršot arī tālāku konflikta eskalāciju Tuvajos Austrumos.
Kādu atbalstu mēs vēl varam turpināt sniegt?
Mēs tiešām esam snieguši daudz gan sabiedrības līmenī, gan valsts līmenī. Te tiešām ir jāatzīmē mūsu sabiedrības emocionālā un arī materiālā iesaistīšanās, palīdzot Ukrainai, jo beigu beigās Ukraina izcīna arī mūsu karu pret agresoru. Turklāt ir skaidrs, ka atbalsts ir jāturpina. Mūsu atbalsts pārsniedz 1% no iekšzemes kopprodukta, un esam gatavi to turpināt. Pēdējais sūtījums bija ar mīnmetējiem, ar pretgaisa aizsardzības sistēmas elementiem, kā arī lielkalibra munīciju. Vienlaikus ir apziņa, ka ir jāmeklē veidi, kā gan paplašināt, gan padziļināt šo atbalstu. Tas būtu gan militārais, gan cita veida atbalsts. Latvija, piemēram, ir iesaistījusies tā saucamajā IT koalīcijā. Ramšteinas grupā pašlaik veidojas dažādas koalīcijas, kas specializējas konkrētās jomās un jautājumos, kuros stiprina gan Ukrainas militārās spējas savstarpējā sadarbībā, gan ekonomiku un sabiedrības funkcionēšanas spējas. Tikko Ukrainā arī bija militārās industrijas dienas, kurās piedalījās mūsu uzņēmēji, un viņi ir iesaistījušies militārās industrijas koalīcijā. Līdz ar to arī mēs meklējam veidus, kā vēl varam sniegt savu palīdzību.
Ļoti nozīmīgi ir tas, ka mēs turpinām arī apmācības kopā ar mūsu sabiedrotajiem. Apmācību jomā mēs esam tiešām attīstījuši ļoti pamatīgu ekspertīzi un specializāciju, ko arī Ukrainas puse ļoti novērtē. Noteikti tas ir jāturpina.
Šogad tika apmācīti 3000 Ukrainas karavīru?
Šī gada laikā Latvijā tiks apmācīti līdz 3000 karavīru.
Ja atgriežamies pie starptautiskās situācijas, tad Izraēla ir paziņojusi, ka vēlas iznīcināt “Hamās”. Vai to ir iespējams izdarīt, neradot iedīgļus jau diezgan plašam konfliktam šajā reģionā?
Skaidrs, ka tas, ko šobrīd redzam, ir satraucoši un šeit iezīmējas plašāka konflikta riski. Tomēr jāatceras, ka šis konflikts ir sācies ar nežēlīgiem teroristiskiem uzbrukumiem Izraēlas civiliedzīvotājiem un šobrīd Izraēlai ir visas tiesības uz pašaizsardzību. Tas nozīmē, ka tieši “Hamās” lielā mērā ir tas lielais šķērslis, lai situāciju miermīlīgi un diplomātiski atrisinātu. Ja mēs skatāmies uz pēdējiem gadiem, tad būtībā situācija Tuvajos Austrumos pakāpeniski ir normalizējusies. Jā, protams, tur spriedzes elementi vienmēr ir saglabājušies, bet miera vienošanās ar virkni valstu un miera process ar Saūda Arābiju parādīja, ka reģions var kļūt arvien drošāks un stabilāks, risinājumi var tikt meklēti.
“Hamās” vērsās gan pret civiliedzīvotājiem, gan būtībā pret stabilitāti reģionā. Iznīcinot “Hamās” vai pamatīgi to novājinot kā organizāciju, ir daudz lielākas iespējas uz miera procesu un stabilizāciju reģionā. Teroristu organizācijas ir bijušas nemiera un nestabilitātes, konfliktu pamata iedīgļi. Līdz ar to pret šādām organizācijām ir jāvēršas ar visu spēku. Protams, ka ir jārealizē arī diplomātija, lai konflikta karstumā tas tiešām nepārvērstos jau par reģionālu.
Izraēla jau ir atzinusi, ka šis “Hamās” uzbrukums pārsteidza viņus nesagatavotus, ka viņi pārāk paļāvās uz dažādām tehnoloģijām un varbūt nogulēja cilvēciskā faktora nozīmi. Kas no šīs situācijas būtu jāmācās Latvijai, NATO, ja mēs domājam par Austrumu robežu?
Tas ir atgādinājums par to, ka gatavība aizsardzībai ir jāuztur pastāvīgi, ka tas ir ikdienas uzdevums. Tā, protams, ir valsts institūciju atbildība, bet lielā mērā arī sabiedrības iesaistīšana. Te tiešām ir jāizdara savi secinājumi. Mēs redzam, ka Izraēla izdara savus secinājumus, kādēļ tas tādā veidā ir noticis. Bet vienlaikus, protams, ir jāatceras, ka šāda veida krīzes, kad ir uzbrukumi civiliedzīvotājiem, nav tik vienkārši precīzi paredzēt un novērst. Mēs jau arī redzam, ka diemžēl traģiski terorakti ir notikuši arī Eiropā – protams, stipri mazākā izmērā, bet tāpat tie ir notikuši.
Tas kārtējo reizi apstiprina to, ka gan gatavība, gan izlūkinformācijas nepārtraukta atjaunošana un iegūšana dažādos veidos ir ļoti svarīga. Tas nepārtraukti ir jāuztur, jāattīsta un jāpilnveido. Tas ir viens no atslēgas elementiem, lai preventīvi varētu novērst šādas krīzes un teroraktus pret civiliedzīvotājiem.
NATO centra vadītājs Jānis Sārts sociālajos tīklos minējis, ka pasaule strauji kļūst nedrošāka un nestabilāka un šobrīd, domājot un lemjot par līdzekļu sadali, infrastruktūras attīstību un spēju attīstību, jāpieņem, ka realizēsies pats drūmākais scenārijs. Valsts prezidents vēl ir teicis, ka atbildīgās institūcijas gatavojas visdažādākajiem attīstības scenārijiem. Kādam scenārijam gatavojas Aizsardzības ministrija?
Skaidrs, ka situācija pasaulē nav vienkārša, un to apliecina arī visi līdzšinējie notikumi. Mums ir jāapzinās, ka mēs dzīvojam globālajā vidē, kurā tiešām ir izaicinājumi, mēs dzīvojam blakus kaimiņam, kas ir izvērsis agresiju pret savu kaimiņvalsti, mēs dzīvojam blakus agresorvalsts satelītvalstij Baltkrievijai, kuras pašpasludinātā vadība pēc būtības ir anektēta. Protams, mums ir jārēķinās, ka mēs dzīvojam pietiekami izaicinošos apstākļos gan globāli, gan arī reģionāli.
Aizsardzības ministrijai, rēķinoties ar to, ka ir iespējami dažādi scenāriji, nav tikai jāuzskaita izaicinājumi, bet ir jāgatavojas. Spektrs ir plašs, un mēs tagad varam arī to izvērst, sākot ar mūsu spēju stiprināšanu pret konvencionālajiem uzbrukumiem, riskiem un apdraudējumu, beidzot ar visu, kas attiecas uz hibrīdkaru. Mēs stiprinām visaptverošo valsts aizsardzību, stiprinām savu robežu, aizsargājam savu kritisko infrastruktūru, kibertelpu, kā arī ļoti svarīga ir mūsu sadarbība ar sabiedrotajiem. Mēs esam daļa no visveiksmīgākās alianses cilvēces vēsturē, tā ir mūsu drošības klints, uz kuras mēs arī būvējam savu aizsardzību kopā ar sabiedrotajiem. Tāpēc darāmo darbu spektrs ir pamatīgs, bet Aizsardzības ministrija to arī veiksmīgi īsteno, lai mēs tiešām būtu gatavi visiem negatīvajiem scenārijiem.
Piekrītat ekspertu viedoklim, ka konvencionāls Krievijas iebrukums Baltijas valstīs nav iespējams, bet bīstamākais ir hibrīdapdraudējums?
Es domāju, ka mums ir jābūt gataviem pilnīgi visiem scenārijiem. Tāpēc mēs attīstām savas militārās spējas, virzāmies uz to, lai ieviestu pretmobilitātes pasākumus uz robežas. Tāpat ir jāatceras, ka mēs esam daļa no alianses. Mēs veidojam savas nacionālās spējas, bet atturēšana un aizsardzība ir arī visas alianses kopdarbs. Es domāju, tie signāli, kas ir doti Madridē un Viļņā, ir bijuši ļoti spēcīgi, skaidri un nepārprotami, lai apturētu jebkādas vēlmes, ambīcijas vai domas par to, ka šeit ir iespēja iegūt kaut vai vienu centimetru.
Savukārt hibrīdkarš notiek jau šobrīd, un mēs to redzam gan kā nelegālo migrāciju, gan kā kiberuzbrukumus, gan dezinformāciju, gan arī kā uzbrukumus kritiskajai infrastruktūrai. Ir vesela virkne apdraudējumu, ar kuriem ir jārēķinās, jo hibrīdkarš ir klātesošs.
Ko pašlaik NATO dalībvalstis vēl var darīt, lai aizsargātu kritisko infrastruktūru Baltijas jūrā? Tomēr ir visai grūti iedomāties, kā pašlaik novērst, lai vēl kāds tirdzniecības kuģis tiešā trāpījumā ar enkuru nesabojā vēl kaut ko.
Kritisko infrastruktūru, kas ir uz sauszemes mūsu teritorijā, mēs varam aizstāvēt, un tas ir ļoti skaidri. Neejot detaļās, šī infrastruktūra tiek aizsargāta. Kas attiecas uz infrastruktūras starpsavienojumiem jūrā, protams, ka tā ir izaicinošākā daļa, jo daļēji tā atrodas brīvi kuģojamos ūdeņos, kuri Baltijas jūrā ir pieejami visiem. Līdz ar to tas ir zināms izaicinājums, bet tas, kas ir noticis, skaidri pierāda, ka starpsavienojumi ir ļoti nozīmīgi. Informācijas apkopošana, koordinācija starp dažādām institūcijām valsts ietvaros, koordinācija starp institūcijām starpvalstu līmenī, koordinācija arī ar privāto sektoru, jo daudzi starpsavienojumi ir arī privātu kompāniju pārraudzībā, pašlaik ir ļoti svarīga. Vienlaikus pašlaik skaidri tiek parādīta arī NATO reakcija, ir nosūtīti mīnu kuģi, ir nosūtīti papildu droni, ir nosūtītas arī izlūklidmašīnas. Līdz ar to mēs varam gan daudz aktīvāk monitorēt notiekošo, gan būt klātesoši ar Jūras spēkiem. Es domāju, ka tas tiks turpināts un, iespējams, arī pastiprināts.
Kā jūs vērtējat Valsts prezidenta teikto, ka NATO varētu būt jāslēdz arī Baltijas jūra?
Es piekrītu prezidentam tajā ziņā, ka ir jādomā, kā mēs reaģējam. Te noteikti nedrīkst reaģēt no vājuma pozīcijas, sakot, ka mēs neko nevaram izdarīt, jo tie ir starptautiskie ūdeņi. Mums pašlaik lielā mērā ir jārunā arī caur sava spēka parādīšanu, lai būtu skaidrs, ka mēs gan gribam, gan spējam aizstāvēt savu infrastruktūru.
Alternatīvas ir dažādas, un, mazliet pārinterpretējot, var teikt, ka Valsts prezidents norādīja uz to alternatīvu spektru, kas, situācijai eskalējoties, varētu tikt realizēts. Taču šobrīd mēs, protams, visupirms runājam par monitorēšanu un izlūkinformāciju, kā arī Jūras spēku klātbūtnes pastiprināšanu.
Jaunajā rekrutēšanas kārtā Valsts aizsardzības dienestā (VAD) no vajadzīgajiem 400 iesaucamajiem pašlaik brīvprātīgi ir pieteikušies aptuveni 100. Kā rekrutēšanu var veicināt?
Mums ir kopīgi jādarbojas, lai ieviestu veiksmīgu un kvalitatīvu VAD. Šāds obligātais militārais dienests ir visās reģiona valstīs, un mums noteikti ir jāseko šim piemēram, gan lai stiprinātu savas spējas, gan nodrošinātu karavīru rezerves. Salīdzinot ar citām reģiona valstīm, mēs šo lēmumu esam pieņēmuši salīdzinoši vēlu. Pirmajā iesaukumā, kas sāka dienestu 1.jūlijā, visi bija brīvprātīgie. Otrajā iesaukumā, kas sāks dienestu 1.janvārī, 150 jaunieši būs brīvprātīgie. Kopumā nākamgad VAD ir jābūt 600 dienējošajiem, tādēļ mums ir jārunā vēl par 450 jauniesaucamajiem. Te ir jāuzsver, ka līdz 1.decembrim joprojām ir atvērta pieteikšanās un mēs joprojām aicinām jauniešus iesaistīties. Tā ir gan patriotisma izpausme, gan mūsu kopīgo aizsardzības spēju stiprināšana, gan prasmju un iemaņu apgūšana, kas noderēs gan valsts aizsardzībā, gan dzīvē kopumā. Es arī domāju, ka tās visas spējas, kas tagad ienāk mūsu bruņotajos spēkos, ir priekšnosacījums, lai šis dienests būtu kvalitatīvs. Tāpat ir jāturpina attīstīt mūsu infrastruktūra gan priekš VAD, gan pēc tam priekš rezerves karavīriem. Jāakcentē tās lietas, kas jauniešiem varētu būt tikai ieguvums gan tehnoloģiju ziņā, gan savas fiziskās attīstības ziņā, gan arī pēc tam, saņemot atbalstu studijām augstskolās. Skaidrs, ka jāmotivē, lai jaunieši iestātos brīvprātīgi.
Taču arī mūsu kaimiņvalstīs obligātais militārais dienests veidojas gan no brīvprātīgajiem, gan no iesaucamajiem. Arī mēs redzam, ka šis hibrīda modelis ir veids, kā virzīties uz priekšu. 2028.gadā mērķis ir sasniegt 4000 VAD jauniesaukto.
Tomēr tas nozīmē, ka vajadzēs sākt piemērot izlozes principu iesaucamajiem?
Jā, mums rezervē ir atlase pēc nejaušības principa, kas ir sadalīta proporcionāli pa reģioniem. Tas tiks realizēts, ja netiks piesaistīts plānotais skaits pēc brīvprātības principa.
Vai nākotnē VAD iesaukumos tiks iekļautas arī sievietes, jo sākumā bija ideja, ka var piemērot arī Izraēlas modeli?
Sievietēm arī šodien ir visas iespējas dienēt. Profesionālajā dienestā mums ir viens no augstākajiem sieviešu īpatsvariem NATO – aptuveni 20%. Tas ir ļoti labs rādītājs, un mēs esam tikai par, lai tas pieaugtu. Arī VAD var iesaistīties sievietes pēc brīvprātības principa. Partijai “Progresīvie” tiešām bija svarīgs dzimumu līdztiesības jautājums, lai gan iespējas, gan pienākums un atbildība attiektos uz visiem, bet ir jārēķinās ar to, ka konkrētajā brīdī politiskais vairākums ir par to, ka šajā jautājumā uz priekšu ir jāiet pakāpeniski. Bet mēs jau redzam, ka arī Ziemeļvalstīs sāk apsvērt, ka obligātais militārais dienests attiecas uz visiem. Tādēļ par to ir jāsāk domāt, un es neizslēdzu, ka arī mēs pie tā varam nonākt.
Esat mērījuši, vai mainās arī sabiedrības noskaņojums un kāds tas ir? Proti, vai pastāv bažas, ka pavēstes par iesaukšanu VAD izraisīs negatīvas reakcijas, sākot no žēlošanās sociālajos tīklos un beidzot ar apzinātu izvairīšanos un bēguļošanu?
Sabiedrības attieksme ir ļoti nozīmīga. Kopumā sabiedrība atbalsta VAD ieviešanu, un tas ir ļoti svarīgi. Es domāju, ka sabiedrība arī apzinās, ka bez VAD ieviešanas būs sarežģīti īstenot kvalitatīvu un arī kvantitatīvu mūsu militāro spēju celšanu.
Vienlaikus es piekrītu, ka ar sabiedrību dialogs ir jāuztur pastāvīgi, jo skaidrs, ka procesā var būt arī zināmi izaicinājumi, jautājumi, kādēļ pēc šī izlozes principa kāds ir un kāds nav nokļuvis dienestā. Te mēs varam arī ņemt piemēru no Lietuvas un Igaunijas, kas liecina, ka sākotnējā posmā ir jautājumi. Tāpēc šis dialogs un saruna ar sabiedrību ir jāuztur nepārtraukti. Tieši tāpēc arī viens no pamatprincipiem ir, ka mēs VAD uzreiz nesākam ar daudzskaitlību, bet gan pakāpeniski – 300 dienošie šogad, 600 nākamgad, pakāpeniski virzoties uz 4000 2028.gadā. Beigu beigās tas viss ir par kvalitatīvu dienestu, tas ir par kvalitatīvas infrastruktūras izveidošanu un arī par to, lai tiešām jaunietis, kas iesaistās, no šiem 11 mēnešiem bruņotajos spēkos iegūst un aiziet ar apziņu, ka viņš ir apguvis gan militārās spējas, gan tas ir devums viņa izglītošanai un profesionālajai darbībai arī nākotnē.
Tomēr jums ir pārliecība, ka, sākoties pavēstu izsūtīšanai, nenāksies saskarties ar veselu negāciju vilni?
Tiks izdarīts viss, lai nebūtu viļņa, bet, protams, to, ka varbūt būs arī kādi atsevišķi individuāli gadījumi, ka būs kāda neapmierinātība, pilnībā izslēgt nevar.
Ministrijā ir atsevišķa darba grupa Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas veidošanai, kurā ir dažādu nozaru pārstāvji. Vai progress ir atbilstošs nospraustajiem termiņiem? Vai ir nozares, kuras uzskata, ka tā ir aizsardzības resora problēma un uz viņiem neattiecas?
Tā tiešām ir visaptveroša institūciju un sabiedrības līdzdarbība. Tādēļ tas ir stāsts par kopdarbu, par to, ka pēc iespējas plašāk dažnedažādos veidos ir iesaistīta sabiedrība. Arī VAD ir daļa no visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas. Nozīmīga loma ir valsts aizsardzības mācības ieviešanai no nākamā mācību gada visās skolās. Pēdējie akcenti kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju vēl ir jāsaliek, bet mēs virzāmies uz to, lai nākamajā mācību gadā šo mācību varētu ieviest. Tas viss ir par jauniešu izglītošanu un apziņas veidošanu, ka valsts aizsardzība ir sabiedrības kopdarbs.
Papildus ļoti svarīgs jautājums ir par gatavību krīzes situācijās un par to, kā mēs spējam mobilizēties. Šeit noteikti ļoti cieša mijiedarbība ir ar Iekšlietu ministriju par civilās aizsardzības organizēšanu, un te ir pietiekami daudz kas vēl darāms. Krīzes situācijās mums ir jāzina, kā jārīkojas gan no militārās, gan civilās perspektīvas. Te pilnveidošana ir pastāvīgs process. Kā labs piemērs nesen bija mācības “Namejs”, kurās bija iesaistītas gan pašvaldības, gan uzņēmēji, gan sabiedrība. Šīs prasmes ir pastāvīgi jātrenē, lai krīzes situācijās mēs esam gatavi koordinēties.
Kur pašlaik parādās problēmas? Kurš ir lielākais čīkstētājs par šīs sistēmas ieviešanu?
Es pat nedomāju, ka šeit ir kāds čīkstētājs. Gluži vienkārši visaptveroša valsts aizsardzības sistēma prasa spēju koordinēties un iesaistīties. Tas prasa laiku, lai to arī uzbūvētu. Tādēļ es noteikti negribētu izcelt kaut ko negatīvu, drīzāk otrādi.
Kāds ir Aizsardzības ministrijas redzējums par valsts Austrumu robežas apsardzību? Iekšlietu ministrs jau ir paudis, ka bez Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Zemessardzes, tikai ar Valsts Robežsardzes spēkiem tas tagadējā situācijā nav reāli.
Te ir jāpiemin vairāki punkti. Pirmais, šobrīd ir ļoti konkrēta rīcība uz Latvijas un Baltkrievijas robežas, novēršot nelegālo migrāciju. Protams, ka vispirms tas ir Robežsardzes uzdevums kopā ar policiju, bet vienlaikus tas ir kopuzdevums ar bruņotajiem spēkiem, un bruņotie spēki ir iesaistījušies un pēc mana uzdevuma no 23.oktobra ir palielinājuši savu klātbūtni pierobežā gan profesionālā dienesta karavīri, gan zemessargi. Mums ir jāpalīdz, jo tā ir mūsu robeža. Ja mēs runājam par Visaptverošu valsts aizsardzību, kurā dažādām institūcijām ir jāsadarbojas, tad tieši tas pats attiecas uz robežas aizsardzību – šajā gadījumā pret nelegālo migrāciju. Ja būs nepieciešams apsardzību vēl pastiprināt, esam gatavi to darīt.
Arī mācības “Namejs” bija ar lielu akcentu Latgalē. Ir jāparāda, ka mūsu bruņotie spēki ir klātesoši, mūsu karogs ir pierobežā un mēs savu teritoriju esam gatavi aizstāvēt.
Otra lieta ir robežas izbūve. Vispirms tas ir, protams, Iekšlietu ministrijas pārraudzībā, bet arī bruņotie spēki ir gatavi iesaistīties, palīdzot pēc iespējas operatīvāk austrumu robežas izbūvē gan ar savu materiāltehnisko bāzi, gan ar zināšanām.
Mēs būvējam žogu, mēs būvējam novērošanas un monitoringa sistēmas uz robežas, lai novērstu nelegālo migrāciju, kas ir hibrīddraudu elements, bet vienlaikus, protams, mums ir jādomā arī par to, kā mēs gatavojāmies potenciāli negatīvākajiem scenārijiem, kad mums tiešām ir jāaizstāv katrs centimetrs mūsu teritorijas. Tāpēc ļoti svarīgi ir arī militārās pretmobilitātes pasākumi. Šobrīd mēs izstrādājam konkrētu plānu, kurā ir gan īstermiņa, gan vidējā termiņa, gan ilgtermiņa pasākumi. Par tiem gan es nerunāšu detaļās, bet kopumā mums arī militāri ir jādara viss, lai robežas būtu pēc iespējas aizsargātas.
Jūsu priekštece pirms pusotra mēneša minēja mīnu laukus uz robežas.
Es atturēšos no detaļām un tā, kādas konkrēti aktivitātes tiks ieviestas, bet skaidrs, ka tas ietvers plašu dažāda spektra aktivitāšu kopumu.
Šī plāna īstenošanai ir noteikts konkrēts termiņš?
Kā jau es minēju, tad ir īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa plāns, tā kā mēs runājam par vairākiem gadiem, kuros tiks īstenoti plāna pasākumi.
Ukrainas karš tiek dēvēts arī par dronu karu. Kādas ir mūsu spējas attiecībā uz pretdronu sistēmām, jo tiek runāts, ka ar to mums nemaz tik spīdoši nav?
Droni ir ļoti svarīgi. Tas, ko mēs redzam karadarbībā Ukrainā, tas ko mēs redzējām Kalnu Karabahas konfliktā, liecina, ka droni šobrīd ir viena no tām tehnoloģijām, bez kuras grūti iedomāties šīsdienas karadarbību. Ļoti grūti ir uzvarēt karu bez droniem. Vienlaikus jāatceras, ka droni nav vienīgie. Neviena tehnoloģija nebūs superierocis, kas izšķirs karadarbību, jo runa ir gan par sabiedrības gribu, gan par dažādu ieroču un tehnoloģiju kopumu. Turklāt tehnoloģijas nepārtraukti attīstās – gan dronu tehnoloģijas, gan pretdronu tehnoloģijas. Arī elektroniskā karadarbība ir daļa no stāsta, tādēļ runa nav tikai par pašiem droniem.
Mana pārliecība ir, ka Latvijā mēs esam ļoti labu soli spēruši uz priekšu mūsu aizsardzības industrijas kontekstā. Ir droni, kas tiek ražoti Latvijā un kas nav tikai Latvijā izmantoti. Tas parāda gan šo kvalitāti, kas ir šobrīd, gan potenciālu. Turklāt dronu tehnoloģiju attīstīšana ir katras dienas uzdevums, jo tas drons, kas ir efektīvs šodien vai vakar, iespējams, vairs nebūs efektīvs rītdien. Tāpat mainās taktikas un stratēģijas, kā dronus izmantot. Par to visu ir jādomā, un es atkārtoti varu apstiprināt, ka tā ir viena no jomām, kam arī es kā aizsardzības ministrs redzu potenciālu, un mums ir jādomā, kā mēs attīstām jaunākās tehnoloģijas. Tas attiecas gan uz Nacionālo bruņoto spēku mijiedarbību ar mūsu aizsardzības industriju, gan uz sadarbību ar mūsu Ukrainas sabiedrotajiem, kuri dronus pārbauda reālā karadarbībā.
Ja runājam tieši par pretdronu tehnoloģijām, tad šīs spējas ir attīstāmas un pilnveidojamas, un tas notiek.
Par kādiem vēl elektroniskās karadarbības līdzekļiem mums pašlaik jau jāsāk domāt?
Elektroniskā karadarbība sastāv gan no aizsardzības, gan no uzbrukuma sistēmām. Tāpat būtiska ir vienību taktikas pielāgošana darbībai šādu spēju ietvaros. Elektroniskā karadarbība gan ir jāskata plašākā tehnoloģiju attīstību kontekstā. Ja mēs runājam kopumā par tehnoloģijām, tad šeit ir gan droni, gan kibertelpa, kurā arvien vairāki ienāk mākslīgais intelekts. Arī bezpilota lidaparātu izmantošanā mākslīgajam intelektam ir arvien nozīmīgāka loma. Līdz ar to, tas ir pietiekami komplekss uzdevums. Ļoti daudz kas notiek jau NATO un Eiropas Savienības ietvaros. NATO ietvaros ir izvietots Inovāciju fonds tieši šādu tehnoloģiju attīstībai. Arī Eiropas Savienība ir gatava daudzas no šīm lietām finansēt. Kopumā virzība notiek gan sabiedroto līmenī un ietvaros, gan vienlaikus Latvijas līmenī.
Vai Nacionālajos bruņotajos spēkos ir aizsākti projekti ar mākslīgā intelekta izmantošanu?
Jā, dienas kārtībā ir arī mākslīgā intelekta spēju attīstīšana, bet es nerunāšu detaļās par to.
Latvijā paplašināsies arī NATO kaujas grupa. Top Sēlijas poligons, papildu infrastruktūra būs vajadzīga Ādažos. Pašlaik viss notiek saskaņā ar plānu, vai tomēr jūs gribētu redzēt straujāku kustību?
Kopumā šobrīd viss notiek atbilstoši plānam. Mums šobrīd tiešām ir jāpaplašina infrastruktūra, un tas ir nepieciešams gan VAD, gan bruņotajiem spēkiem, bet Sēlijas poligons tiešām ir viens no atslēgas infrastruktūras objektiem, ja runājam par sabiedroto spēkiem. Pirmajai kārtai būtu jānoslēdzas līdz 2026.gada sākumam. Ļoti labi, ka ir arī konkrēta ceļa karte, kas paredz, ka 2026.gadā pie mums ir vairāk Kanādas karavīru. Arī citas valstis daudznacionālajā kaujas grupā, kas ir jāpalielina līdz brigādei, ir gatavas palielināt savu karavīru skaitu. Lai būtu gan atbilstoši dzīvošanas, gan trenēšanās apstākļi, poligoni ir ļoti nozīmīgi un Sēlijas poligons ir atslēgas vieta.
Tomēr vai Sēlijā taps tikai poligons vai būs arī bāze, kurā karavīri dzīvos?
Pirmajā kārtā mēs runājam par militāro mācību un vingrinājumu vietu. Bet pēc tam tiks attīstīta infrastruktūra, lai Sēlijā var arī palikt. Līdz ar to mēs virzāmies uz to, ka Sēlijas poligonā ir gan apmācības, gan dzīvošana.
Tur būs arī sabiedroto spēki?
Jā. Paliek arī Ādažu bāze, bet, ja karavīru skaits pieaug, un mēs uz to virzāmies, tad mums ir nepieciešama jauna infrastruktūra arī sabiedroto karavīru uzņemšanai. Mēs vēlamies, lai šeit būtu gan sabiedroto karavīru, gan tehnikas klātbūtne.
Kādas ir prognozes par Zviedrijas pievienošanos NATO? Nesen bija priecīga ziņa, ka ratifikācijas process ir sācies Turcijā, bet jautājumi joprojām ir par Ungāriju.
Zviedrija būs NATO dalībvalsts. Es gan negribētu izteikt pieņēmumus, kurā dienā tas notiks, jo mēs esam diemžēl aizķērušies. Vienošanās bija panākta jau Viļņas samitā un principā Zviedrijai jau šobrīd bija jābūt pilnvērtīgai NATO dalībvalstij. Taču tas ir tikai laika jautājums, un “de facto” Zviedrija jau ir NATO dalībvalsts.
Tas ir kopīgās interesēs, tas stiprina aliansi, un, protams, tas ir ļoti svarīgi arī mūsu reģionam. Mums ir ļoti nozīmīgi, lai Zviedrija pēc iespējas ātrāk būtu NATO.
