Pirms 50 gadiem – 1959.gada 31.decembrī – Izolde un Gunārs Eniki kopā ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem svinēja savu kāzu dienu, kas šogad atmirdz zeltā. Nebija ne lepnas sniegbaltas līgavas kleitas, ne grezna limuzīna, toties bija kaut kas daudz vairāk – divu jaunu cilvēku mīlestība, kas, pusgadsimtu sargāta un lolota, metot laipu pāri gan baltām, gan nebaltām dienām, arī šodien valda Gunāra celtajā mājā Vidus ielā 37.
Laimīgā biļete uz kino
“Nu, kā jums patika filma?” nedaudz pavērsies pret blakussēdētāju, jautāja jauns puisis. “Man patika, skaista romantiska filma par mīlestību,” attrauca meitene. Kinoteātra “Avangards” zālē iedegās gaisma un skatītāji steidzās uz izeju. Kas to pasacīs, tīšām vai netīšām, bet jaunais cilvēks no kinoteātra uz ielas iznāca reizē ar uzrunāto meiteni. “Uz kuru pusi jums?” jautāja puisis. “Uz Līko ielu, kur dzīvo mani vecāki,” neslēpa meitene. “Tad jau mums abiem uz vienu pusi,” priecīgi izsaucās puisis, aicinādams iepazīties. Tajā vakarā neviens no jauniešiem vēl nezināja, ka šis ceļš uz vienu pusi vedīs cauri pieciem gadu desmitiem. Pirmajam kinoseansam sekoja nākamie, un vienmēr Gunāra vieta kinoteātrī atradās tieši blakām Izoldei. Arī sarunas kļuva arvien garākas un vienam otru izzinošas. “Izolde man iepatikās jau kopš tā vakara, kad uzrunāju viņu kinoteātrī. Tāda mierīga, klusa un noteikta meitene, tikai vienmēr ļoti aizņemta,” šodien atceras Gunārs. Izolde steidz attaisnoties: “Tolaik es jau strādāju aptiekā un neklātienē studēju. Pēc darba vajadzēja cītīgi mācīties, tāpēc biju ārkārtīgi aizņemta. Tikai paretam atlicināju laiku, lai aizietu uz kino. Un arī tad – uz pēdējo seansu. Atceros, ka tad, kad iepazināmies, bija ļoti jauks un silts aprīļa vakars. Tāds, kad nekur negribas steigties. Gunārs tovakar mani pavadīja līdz pat mājām, lai gan pats, kā izrādījās, dzīvoja Rīgas ielā. Drīz vien viņš atkal mani aicināja uz kino, lai gan es aizbildinājos ar laika trūkumu, bet Gunārs prata mani pārliecināt, ka tieši šo konkrēto filmu ir vērts noskatīties. Tolaik ļoti iecienītas bija indiešu mākslas filmas.” “Reizēm arī biļete uz kino var būt laimīga. Ja tā nebūtu, vai gan arī mēs tad būtu kopā?” prāto Gunārs.
Bildinot dāvina pulksteni
Gunārs uzskata, ka puisim meitene jābildina tad, ja viņš var nodrošināt viņai nākotni, tieši tāpēc Gunārs nesteidzies bildināt Izoldi. “Saviem vecākiem bijām deviņi bērni – astoņi dēli un viena meita. Kamēr es vairāk nekā trīs gadus dienēju Baškīrijā, brāļi bija paspējuši novalkāt manu goda uzvalku, vajadzēja krāt naudu jaunam. Arī sava dzīvokļa nebija, tik vien kā paša jaunība, ko varēju piedāvāt Izoldei. Nekad neesmu gribējis iekulties parādos, jo tos atdot nav viegli, tāpēc vispirms izvirzīju mērķi, tad krāju naudu,” stāsta Gunārs. Izolde atzīst, ka visu mūžu augstu vērtējusi vīra noteiktību, precizitāti, gādību un vīrišķību, kas ļāvusi viņai vienmēr justies droši. Šo un vēl citu īpašību dēļ Izolde nekavējusies ar atbildes došanu, uzklausot Gunāra bildinājumu. “Saderināšanās gredzena vietā Izoldei uzdāvināju apzeltītu rokas pulksteni. Ja viņa uzreiz nepieņemtu manu bildinājumu, biju gatavs gaidīt tik ilgi, kamēr atbilde būtu “jā”. Izolde jau sākumā aizbildinājās, ka viņai kāzām neesot laika, ka es tās pārāk steidzinot, tomēr pulksteni pieņēma. Kāzas gribējām rīkot Vecgada dienā, lai līdz ar jaunu gadu sāktu jaunu dzīvi jau kā vīrs un sieva,” Gunārs vēl šodien, atceroties to brīdi, neslēpj prieku. Bet Izolde klusi nopūšas: “Visa mūsu dzīve ir bijusi sasteigta, pārāk maz tajā bijis klusuma un romantisma…” To sakot, Izolde neko nepārmet Gunāram, tāds vienkārši ir bijis viņu kopdzīves ritējums – pārpilns darba.
Pats izvēlējies, pats dzīvosi
Šādi Gunāram atbildējis tēvs, kad viņš gribējis uzzināt, ko vecāki domā par vedeklu. Arī Izoldes vecāki ar meitas izvēli bijuši apmierināti. “Kad 1959.gadā apprecējāmies, ilgu laiku dzīvojām kopā ar sievas vecākiem, bet tad sākām spriest, ka ir pienācis laiks būvēt pašiem savu māju. Braucot garām šai vietai, it kā kāda neredzama balss man teica: “Gunār, tev šajā vietā jāceļ māja!” Arī Izoldei patika šī vieta, jo tolaik pie pašas mājas atradās pilsētas autobusa pietura. 1985.gadā māja bija gatava. To, ka tas būs divstāvu nams, zināju iepriekš, jo, strādādams celtniecībā, biju visādus projektus noskatījis. Abi cerējām, ka tad, kad meita izies pie vīra, varēsim dzīvot visi kopā, bet tā nebija lemts. Esam tikai divi vien…” Gunārs brīdi klusē. Vārdi ir pārāk skopi, lai izteiktu tās sāpes, ko izjūt vecāki, sēžot pie gultas, kurā mirst viņu vienīgais bērns. Meita Antra 1983.gadā zaudēja cīņā ar slimību.
“Nekur citur jau nav tik labi, kā pašiem savā mājā, jo tad cilvēks nejūtas atkarīgs no citiem. Arī Gunārs ir tāds cilvēks, kurš nav mierā ar to, ka māja ir uzcelta. Katru gadu viņš kaut ko cenšas pielabot un uzlabot, jo celtnieka amata būšana viņam ir pie sirds. Šogad vīrs nerimās, kamēr nebija uzstādījis jaunu centrālapkures katlu. Viņam ir zelta rokas, kas nešķiro sieviešu un vīriešu darbus, bet ir gatavas palīdzēt, kad un kur vien var,” vīru slavē Izolde, ar acu skatienu noglāstot Gunāra seju. “Ir bijušas arī domstarpības, kas tā būtu par dzīvi bez tām, bet viss vienmēr ir jāizrunā, jo dzīve taču ir ārkārtīgi pretrunīga. Varbūt kādreiz esmu Gunāru kaitinājusi ar savu mierīgumu un lēnību, viņš mani – ar savu straujumu, bet nevienu cilvēku nav iespējams izmainīt, var tikai pielāgoties,” spriež Izolde. “Tā īsteni nemaz neesam strīdējušies, tikai viens otram it visā piepalīdzējuši,” piebilst Gunārs.
Mīlestību pārbauda laiks
Tā uzskata Izolde un Gunārs. “Ja dzīvē tikai skriesi no viena pie otra, tad neko arī nepanāksi. Mana Izolde – skaistākā roze starp rozēm – ir tāda pati kā jaunībā, tikai gadi ir aizsteigušies pārāk ātri. Abi esam kļuvuši mazliet nervozāki un arī agrākais spēks ir zudis, tāpēc vien ir jādusmojas pašam uz sevi,” mazliet piktojas Gunārs, bet Izolde mierina, ka nekur jau nav jāsteidzas, pa diviem daudz ko var paveikt. No pavasara līdz rudenim, kamēr dienas garākas, Izolde rosās dārzā, bet Gunārs neskopojas sievai ar atzinīgu veikuma vērtējumu. Arī Izolde mēdz uzslavēt vīru, apzinoties, cik daudz var palīdzēt cilvēkam, pasakot labu vārdu. “Gunārs mēdz mani iepriecināt arī ar kādu jauku dāvanu, īpaši jau Vecgada vakarā, kas mums ir un vienmēr būs ļoti mīļš. Jaukas noskaņas valda gan tad, kad atnāk ciemiņi, gan tad, kad esam divi vien,” saka Izolde. Gunārs kā dārgumu glabā jau nodilušu kabatas grāmatiņu, ko Izolde viņam uzdāvinājusi pirms daudziem gadiem. Ja vien tajā būtu vēl kāda brīva lappuse, viņš tajā ierakstītu visus tos labos un mīlestības pilnos vārdus, kas jau pateikti un vēl pasakāmi viņa vienīgajai un vismīļākajai Izoldei. “Pa šiem gadiem esam kļuvuši kā viens vesels. Divus cilvēkus pret viņu gribu nevar saturēt kopā nekas,” saka Izolde un Gunārs. Šis veselums veidojas nemanāmi – ar mīlestību un ilgošanos, ar atkalredzēšanās prieku un atvadu smeldzi, ar vakara nogurumu un pirmajiem saules stariem no rīta. Ar mīļu “paldies” un “lūdzu”, ar atgrieztu maizes riecienu un karsti kūpošas tējas tasi. Ar vārdiem: “Cik labi, ka tu man esi!”
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Izolde Enika.
Dzimusi: 1929.gada 21.aprīlī Gulbenē.
Mācījusies: Gulbenes vidusskolā, studējusi Medicīnas institūta Farmakoloģijas fakultātē.
Darbs: 41 gadu nostrādājusi tagadējā “Gulbju aptiekā” par farmaceiti.
Vārds, uzvārds: Gunārs Eniks.
Dzimis: 1931.gada 16.martā Beļavas pagastā.
Mācījies: Beļavas pamatskolā.
Darbs: vairāk nekā 30 gadus nostrādājis Gulbenes RCI.
