Bezdarbnieks Pēcis bija iesniedzis savu individuālo projektu, kuru apstiprināja komisija. Tagad šis skaitīsies kā individuālais pakalpojumu sniedzējs, dārza instrumentu un zāģu asinātājs. Šim Eiropas Savienības naudas “čomi” nāk pretim un sešus mēnešus maksā algu, kamēr šis nostiprināsies un uzsāks darbību. Jā, nu patiešām, tas ir vērienīgs projekts, un mēs no krīzes iziesim sveiki un veseli, pat matiņš nenokritīs no galvas. Bet Anniņa gan neguva projekta atbalstu. Šī gribēja atvērt maizes izstrādājumu ražotni, bet to mums papilnam un izcept maizes klaipu ar divām garozām šī nemāk, tāpēc projekts noraidīts.
“Nu, negals, Jēci, ar šiem grandiozajiem projektiem, varbūt mēs, pensionāri, arī varam izvirzīt apstiprināšanai kādu grandiozu projektu, mums dzīves pieredze liela gan sociālistiskā, gan kapitālistiskā.”
“Jā,” Jēcis norūc, “sociālistiskā pieredze neder, bet kapitālistiskajai tikai 20 gadi, tā vēl nav vērā ņemama pieredze, tāpēc baidos, ka neko prātīgu piedāvāt nespējam. Bet atcerēsimies pagātni, Ulmaņlaikus, Staļinlaikus, Hitlerlaikus un komunisma tuvošanās laikus. Un visos šajos laikos izdzīvojām. Nē, draugi, nav krīzes, visi veikali pilni precēm, maizīti pērc, kādu sirds vēlas, nav tā, kā kara laikā, kad miltiem klāt pielika zāģskaidas, lai būtu vairāk.”
“Nu mēs, Jēcīt, to esam ēduši un šodien dzīvi. Ir tikai viena lieta, – blēži izzaga valsti, naudu noguldīja savos kontos un tautai liek ciest. Paskaties, kas notika Saeimā, kad vajadzēja balsot par progresīvā nodokļa ieviešanu – visi valdošās koalīcijas deputāti balsoja pret. Kā nu nebalsosi, ja no tās siles barojies. Bet vai tauta to saprot, ir cits jautājums.”
