Pirms vairākiem gadiem “Dzirkstele” stāstīja par sešus gadus vecu puisīti Dzintaru Pacēviču no Tirzas pagasta, kuram bija reta slimība – balsenes papilomatoze. Tās dēļ elpvads aizaug ar kārpām un cilvēks smok, ir apgrūtināta elpošana un grūti parunāt. Toreiz aicinājām iedzīvotājus ziedot naudu puisēna veselības atgūšanai. Dzintaram bija jāveic operācija Somijā ar lāzeraparātu, kāda Latvijā tobrīd vēl nebija.
Pēc gadu ilgas klusēšanas Dzintars atguva spēju runāt. Pēc tam, protams, ir bijis jāiztur vēl vairākas operācijas, taču gan pats Dzintars, kuram šobrīd jau ir 12 gadi un kurš mācās 6.klasē, gan arī viņa mamma Evita Paidere ir noskaņoti optimistiski. Viņi saka, ka slimība ir gandrīz uzveikta.
Tas bija smags laiks
Dzintars pats atzīst, ka dzīvē viss ir mainījies uz labo pusi. Dzintara mamma Evita saka, ka puika ir ļoti optimistisks un pozitīvi noskaņots. “Tieši optimisms viņam ir palīdzējis izturēt visu šo laiku, jo tas tiešām bija smags laiks. Es nevienam nenovēlu kaut ko tādu izjust,” bilst Evita. Lielu paldies viņa saka saviem vecākiem, kas šajā laikā bija lielākais atbalsts jebkurā dzīves situācijā. Viņa atzīst, ka bez viņu palīdzības nebūtu spējusi tikt galā.
“Nepilnu četru gadu laikā Dzintars pārcieta 24 vispārējās narkozes. Ir pieaugušie, kas nav spējīgi izturēt pat vienu, bet te bērnam ir tik daudz jāiztur,” stāsta Dzintara mamma. Protams, visas šīs ārstēšanās nav palikušas bez sekām. E.Paidere atklāj, ka arī tagad viņiem neklājas viegli, taču viņi ir optimistiski noskaņoti un viņi zina, ka tas viss reiz beigsies un viss būs kārtībā.
Katrs lats ir no svara
“Toreiz, kad slimība sākās, mēs lūdzām palīdzību. Atsaucoties aicinājumam “Dzirkstelē”, kā arī sižetā “Panorāmā”, diennakts laikā mums tika saziedots tik daudz naudiņas, lai mēs pat trīs reizes varētu doties uz Somiju, bet pats svarīgākais, ka tāds lāzeraparāts tagad ir arī Latvijā. Jāpiebilst, ka Dzintars ir arī pirmais bērns, kuru operēja ar šo aparātu Latvijā,” stāsta Evita. Gan viņa, gan Dzintars saka milzīgu paldies visiem cilvēkiem, kas toreiz atsaucās aicinājumam ziedot un ļāva piepildīties cerībai atgūt puisēnam veselību.
“Arī es pati vienmēr esmu piedalījusies dažādās labdarības akcijās. Šādos momentos katrs lats ir no svara. Un man tiešām ir prieks, ka šajās akcijās piedalās tik daudz cilvēku, tas tiešām pierāda, ka cilvēkiem tomēr ir krūtīs sirds,” vērtē Dzintara mamma. Viņa piebilst, ka arī saviem bērniem ir iemācījusi, ka šādas akcijas ir jāatbalsta un viņi allaž ziedojumu kastītēs iemet vismaz dažus santīmus. “Man ir prieks, ka bērni paši to vēlas darīt, man nav viņi jāmudina,” saka Evita.
No operācijas līdz operācijai
Tagad Dzintars dakterim atrādās reti. Šobrīd viņam gan ir maziņa kārpa kakliņā, taču divus gadus viņš jau nav bijis uz operāciju. “Kādreiz gan dzīvojām tikai no vienas operācijas līdz otrai. Īsākais laika sprīdis starp operācijām bija trīs nedēļas. Tad atkal rēķināju, ka ir novilkts viens mēnesis līdz nākamajai operācijai, tad atkal divi mēneši. Katra diena bija tik svarīga,” ar asarām acīs atceras Evita.
Dzintars šobrīd ir priecīgs, ka viņš spēj runāt. “Viņš atguva balsi jau pēc pirmās operācijas Somijā. Šis brīdis mums palicis prātā ar nedaudz kuriozu atgadījumu. Pēc atgriešanās no Somijas, es uzreiz otrā dienā devos uz darbu, bet Dzintars palika pie maniem vecākiem. Pēc darba es braucu mājās ar skolas autobusu, taču līdz mājām man vēl bija jāiet trīs kilometri kājām, bet laiks todien nebija īpaši patīkams – sniga slapjš sniegs un mani bija pārņēmis milzīgs nogurums pēc tālā ceļa un visiem pārdzīvojumiem. Nolēmu piezvanīt mammai un palūgt, lai viņa pabrauc man pretī. Izrādījās, ka viņa tobrīd jau brauca man pretī, bet es to nezināju un zvanīju uz mājām. Klausuli pacēla Dzintars… Bet es neatpazinu viņa balsi, tādēļ jautāju, kur esmu piezvanījusi. Es vairāk nekā gadu nebiju dzirdējusi viņa balsi, un tā bija ļoti mainījusies. Tā iznāca, ka Dzintars mani nedaudz izjokoja,” stāsta Evita.
Spēlē saksofonu
Pēc balss atgūšanas Dzintaram gribējās daudz runāt un dziedāt. “Viņam ļoti patīk dziedāt. Mēs arī piedalāmies folkloras kopā “Pērlis”. Bet par vēl lielāku aizraušanos gan Dzintaram, gan arī brālim Edgaram ir kļuvusi muzicēšana. Abi puikas jau senāk mācījās spēlēt klavieres, bet pavasarī viņi izteica lielu vēlēšanos mācīties mūzikas skolā. Es jau piekodināju, ka tas nozīmēs nopietnu mācīšanos, bet puikas bija ļoti apņēmīgi un iestājās mūzikas skolā. Rudenī gan es pati zaudēju darbu, taču puikas ir iemācījušies no daudz kā atteikties, lai tikai varētu spēlēt. Viņiem tas ir ļoti svarīgi!” stāsta zēnu mamma. Dzintars piebilst, ka viņam ļoti patīk spēlēt. Viņš spēlē saksofonu. “Saksofons ir mans mīļākais instruments, tam ir ļoti laba skaņa. Man arī ļoti patīk džezs,” atklāj Dzintars.
Svētkos saņem dāvanu
Interesanti, ka svētkos piepildījusies arī Dzintara karstākā vēlēšanās – viņam tika uzdāvināts pilnīgi
jauns saksofons. “Ziemassvētkos atkal televīzijā tika rādīts sižets par Dzintaru. Raidījuma veidotāji Dzintaram jautāja, ko viņš visvairāk vēlētos saņemt dāvanā – viņš atbildēja, ka saksofonu. Es gan toreiz tam tik ļoti nepievērsu uzmanību, taču laikā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu man piezvanīja kāds vīrietis, kas vēlējās Dzintaram uzdāvināt saksofonu. Šis labvēlis stāstīja, ka viņa dzimtā puse ir Viļakas novadā, bet tagad viņš dzīvo Rīgā. Un tā jau 29.decembrī ar kurjerpastu mums tika piegādāts pilnīgi jauns saksofons,” priecājas E.Paidere.
Dzintaram tas bija liels pārsteigums, ka viņa karstākā vēlēšanās ir piepildījusies. Šobrīd gan Dzintars, gan Evita saka – ir jātic un vēlēšanās tiešām arī piepildās. “Tagad Dzintars katru vakaru spēlē saksofonu. Jaungada naktī viņš to spēlēja pat līdz trijiem naktī. Tagad viņš spēlē ar pavisam citu degsmi. Jaunajā gadā vecaistēvs abiem mazbērniem arī uzdāvināja Raimonda Paula dziesmu grāmatas un abi puikas šīs dziesmas tagad mācās spēlēt,” stāsta Dzintara un Edgara mamma. Arī viņa pati nezaudē cerību, ka piepildīsies arī viņas šābrīža lielākā vēlēšanās un viņai izdosies atrast darbu. “Mēs dzīvojam ar cerību, ka viss būs kārtībā!”
