Vēlme veidot ģimeni un radīt pēcnācējus topošajiem vecākiem bieži vien ir apvīta ar lielām vīzijām par savas atvases nākotni, alkām piepildīt sūtību laist pasaulē jaunu dzīvību vai vēlmi atstāt aiz sevis turpinājumu un uzvārda nesēju. Tomēr šis lidojums diezgan ātri atsitas realitātē, ko diktē pats mazulis. “Tikai tad, kad bērns piedzimis, sākas īstā dzīve, kad saproti, ka, piemēram, nevari vairs pēc patikas izgulēties. Pavisam noteikti bērns ievieš korekcijas ģimenes dzīvē, kas agri vai vēlu vecākiem izraisa dalītas jūtas. Būtu par smagu teikt, ka mazais kļūst par traucēkli, bet atsevišķās situācijās tā notiek – viņš kaitina, un tad gribas dusmās nošņākt: “Atkal šis sīkais! Tinies!” Šķiet – johaidī, man pašai vairs nav savas dzīves! Tikai bērns, bērns, bērns,» emocijas, kas nereti pārņem vecākus, skicē psiholoģe Aiga Jankevica, vienlaikus aicinot novērtēt šo situāciju kā iespēju veiksmīgas bērna nākotnes veidošanā. Nevajag jau daudz – vien dot viņam laiku, kas vēlāk brīnišķīgi atmaksāsies!
Izdarīt lielu pakalpojumu
“Lielos vilcienos bērnam laiks jāveltī visu mūžu, bet nedalīti un pastiprināti – noteikti līdz septiņu astoņu gadu vecumam, kamēr viņš iemācās patstāvīgi organizēt vidi ap sevi. Nevar viņu nemitīgi sūtīt prom, lai mazais pats spēlējas un netraucē mizot kartupeļus, ko diemžēl ļoti daudz vecāku dara. Tieši tad vēlos pajautāt – kādēļ jums tas bērns? Vai tiešām vien iluzoras ģimenes dibināšanas nolūkā? Kāpēc neiemācīties sadzīvot ar mazo un doties viņa interešu pavadā – kopā zīmēt, uzbūvēt no klučiem māju, paspēlēties ar lellēm? “Nē, nē, ej pats! Tu taču redzi, ko es daru!” Tā sākas savas atvases atgrūšana,” turpina psiholoģe, norādīdama uz kādu paradoksu, ko slēpj šāda rīcība. “Bērni, kurus skar šis audzināšanas modelis, parasti vēl vairāk pieķeras vecākiem. Pieaugušie bieži nesaprot, ka var izdarīt sev un atvasei lielu pakalpojumu, dodot bērnam laiku, kad viņš to prasa. Tikai tad, kad mazais to būs saņēmis, iemācījies spēlēties ar lego vai turēt zīmuli rokās, viņš varēs darīt pats. Tā ir lielā audzināšanas māksla, uz ko tiekties, ja vēlamies, lai atvase kļūtu patstāvīga un gatava izrādīt iniciatīvu,” teic Aiga.
Iesaistīt un respektēt
Bērniņam piedzimstot, pati daba liek kādam nemitīgi būt kopā ar mazuli. Viņš vēl neprot par sevi pienācīgi parūpēties, tāpēc prasa nedalītu uzmanību. No tās neva jadzētu atteikties arī vēlāk.
“Pirmajā dzīves gadā, kad bērns sācis rāpot, kopā ar viņu jāorganizē droša vide, piemēram, skaidrojot, kāpēc nedrīkst aiztikt vadus, kontaktus un slēdžus. Nevar teikt “plikus” “nē”, ja vien nav situācijas, kad ātri jāreaģē, jo šādi audzināti bērni izaug vai nu ārkārtīgi paklausīgi bez savas iniciatīvas, vai arī viņiem tas “nē!” būs tik ļoti apnicis, ka viņi allaž rīkosies pretēji. Ar bērnu jārunā un jāsniedz viņam kaut īss skaidrojums,» pārliecināta A.Jankevica.
Atvasei augot, svarīgi viņu iesaistīt vienkāršos mājas darbos, kaut bieži vien tas ir neērti. “Palīdzēt sagriezt rasolu ar ne tik asu nazi, sajaukt salātus ar krējumu. Neatstumt, bet vilkt klāt pie sevis, radot vecumam piemērotu darba vidi, bet arī respektējot bērna atteikumu, jo kopīga darbība nav par visu varu jāuzspiež. Tas laupa prieku, turklāt bērns ātri iemācās justies vainīgs. Savukārt, jo vairāk vecāki piedāvā un pieņem arī savas atvases “nē!”, jo biežāk mazais iesaistīsies darbiņos un izrādīs savu iniciatīvu.” Neatsverama ir bērnu dalība arī ģimenes tradīciju veidošanā, piemēram, uz Ziemassvētkiem kopā cept piparkūkas. Tāpat daudz interesantāk un saistošāk atvasei ir mācīties, rotaļājoties kopā ar māmiņu vai tēti, – apgūt burtus un skaitļus.
Ko sēsi, to pļausi
Šāda audzināšanas stila ieguvumi ir neatsverami. “Pirmkārt, kas ir arī pats, pats svarīgākais – bērnā vairojas psiholoģiskās drošības izjūta. Pamatā tā rodas jau pirmajā dzīves gadā, kad mazulim mamma nepieciešama 24 stundas diennaktī. Psihologi ir pārliecināti, ka līdz sešu gadu vecumam bērnā formējas uzskats par sevi – esmu vai neesmu mīlestības vērts. Pirmsskolas posmā šo apziņu, pašvērtējumu, ģimenes piederības izjūtu, ka man tajā ir kāda loma, ka mani uzklausa vai arī ka esmu melns un maziņš, kuru aizsūta skatīties filmu, kad lielie pieņem lēmumus, veido tieši vecāki. Jūtoties nenovērtētam un nepiederīgam, rodas “es un viņi” politika, kas var pāraugt lielā konfrontācijā, īpaši pusaudža vecumā,” norāda Aiga.
“Protams, var saprast vecākus, kuriem jāstrādā, bet tas nav attaisnojums, lai neveltītu laiku savam bērnam. Īpaši svarīgi ir septiņi astoņi viņa dzīves gadi. Kad atvase pieaug, vecākiem bieži vien jākož pirkstos, atskatoties uz šo laiku, jo izaudzināts neveiksminieks un dzīves pabērns, kurš nespēj noturēties darbā un kuram nevedas attiecības. Garīgais likums “ko sēsi, to pļausi” darbojas arī šajā jomā,” atzīst A.Jankevica, novēlot mammām un tētiem lielu gudrību, ko nevar iemācīties citādi, kā vien darot, un milzīgu mīlestību pret savu bērnu. Tā rīkosies un nekliegs, ja arī mazais dubļainām kājām būs pielāčojis pusi koridora!
