Šinīs dienās pie sava atmiņu ugunskura sildās arī Līgo pagasta iedzīvotājs Edgars Rubulis, kurš pirms 19 gadiem strādāja kolhozā “Līgo” un 1991.gada janvārī kopā ar vēl citiem pagasta iedzīvotājiem devās uz barikādēm, jo ticēja Latvijas brīvībai, neatkarībai un izaugsmei.
“13.janvārī piedalījāmies manifestācijā, lai kopā ar 700 000 cilvēku, kas bija pulcējušies Daugavmalā, atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību. Tad paprasījām brīvu nākamo dienu un, sasēdušies mikroautobusā “Latvija”, atkal braucām uz Rīgu, lai būtu uz barikādēm. Uz barikādēm braucām, ja nemaldos, divas vai trīs nedēļas katru otro dienu, “Latvijai” mainoties ar lielāku autobusu. Katru reizi autobuss bija pilns. No rajona bijām starp pirmajiem, jo no rajona grupas sāka ierasties tikai trešajā barikāžu dienā. Tolaik uz barikādēm devāmies pārliecības vadīti. Domājām par brīvu Latviju un to, kā neielaist Rīgā OMON vienības. Pilsētas ielas bija pilnas ar tehniku, notika sapulces. Tautas vienotība tolaik bija neaizmirstama,” atceras E.Rubulis.
Šodien Edgars ir tiešs, sakot, ka tagad uz barikādēm vairs nebrauktu, jo jūtas vīlies notiekošajā. “Mēs savulaik diemžēl izcīnījām brīvo Latviju noteiktai cilvēku grupai, kas šo brīvību izmanto tikai savā labā. Tolaik viņi vēl nebija bagāti, bet šodien, kad situācija ir mainījusies, viņiem ir absolūti vienalga, kas notiek,” uzskata E.Rubulis. Barikāžu aizstāvis domā, ka lielākā kļūda ir tā, ka mums šodien nav pašu izaudzinātu politiķu, kuri politiski pareizi domātu par valsts interesēm. “Viņus vada viena doma: kamēr manas kabatas nav pilnas, tikmēr man ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar citiem, ” saka Edgars.
Barikāžu aizstāvis neprognozē, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai kaut kas mainītos. “Manuprāt, mums ir vajadzīgi jauni politiķi. Mums neder ne bijušās Padomju Savienības politiķi, kurus izglītoja Valsts drošības komiteja, ne arī tie politiķi, kas uz Latviju atbraukuši no Amerikas, jo viņi ir izglītojušies un dzīvojuši kapitālismā. Viņu domāšana atšķiras no mūsējās. Kamēr pie varas nenāks tie jaunieši, kuri šobrīd vēl studē, tikmēr Latvijā nekas nemainīsies,” spriež Edgars Rubulis.
Viņš uzskata, ka arī sabiedrībā nevalda agrākā saliedētība, kad katrs ciems un kolektīvs bija kā viens vesels. “Šodien katrs ir aizņemts ar savām problēmām. Arī protesta akcija, kas pērn 13.janvārī pārvērtās par grautiņu, pēc kura cilvēki tika apcietināti un tiesāti, parādīja tikai to, cik vienkārši tautu iespējams nolikt uz ceļiem, norādot, ka tai nav tiesību pret kaut ko iebilst. Tas, ka mēs aizbrauksim uz Rīgu un protestējot padziedāsim, līdzinās ūdenim, kas tā patīk pīlēm. Ārzemēs protestētājus soda, bet netiesā, tas nekas, ka ir sabojāta kāda personīgā vai valsts manta,” saka Edgars.
Viņš uzskata, ka par barikāžu laiku ir jāstāsta jauniešiem, bet, redzot to, kas notiek šodien, šie stāsti var līdzināties vēstures kļūdu mācīšanai. “Ja pirms 19 gadiem visi bijām gatavi staigāt pastalās, bet brīvi, bija kaklakungs, no kā vajadzēja atbrīvoties, tad šodien kaklakungi ir no pašu vidus,” piebilst E.Rubulis.
