Man ir 81gads un pirmo reizi Vecgada vakarā piedzīvoju tik negaidītu un patīkamu pārsteigumu, ko vēl tagad nespēju atcerēties bez asarām acīs.
Vecgada vakarā nācu no veikala Lejasciemā. Man blakām piestāja automašīna. Tajā sēdošie cilvēki piedāvājās mani aizvest mājās. Tas bija Gulbenes invalīdu biedrības valdes priekšsēdētājs Pēteris Kozlovskis un viņa dzīvesbiedre Biruta. Izrādījās, ka viņi arī man bija atveduši svētkos sarūpēto paciņu, jo pati uz biedrības kopējo Ziemassvētku pasākumu neierados. Tas bija vārdos nepasakāms pārsteigums, kas sagādāja lielu prieku. Pirmo reizi savā dzīvē piedzīvoju tādu pārsteigumu, īpaši tad, ja līdz šim neviens mani nebija redzējis. Ir jau mums labi cilvēki, bet ne visi ir īstajās vietās. Šie ir īstajā vietā, jo gādā par citiem, nežēlojot ne savu laiku, ne auto, lai sarūpētu svētku prieku. Droši vien nebiju vienīgā, ko viņi apciemoja, braucot pa tumsu un aizputinātajiem ceļiem. Paldies viņiem par to!
