Katram skolotājam vislielāko gandarījumu sniedz skolēnu pateiktie paldies vārdi, un šķiet, ka Rankas arodvidusskolas skolotājai Līgai Sebežai šo paldies vārdu nekad netrūks. Skolēni ir pateicīgi gan par sniegtajām zināšanām ēdienu gatavošanā, gan arī par mīļu vārdu, kas pateikts, kad neklājas viegli.
Līga Sebeža stāsta, ka viņas mamma ir dzimusi Rankā un visas senču saknes ir šeit, taču viņa pati ir dzimusi Sibīrijā, Omskā. “Tikai tagad, kad ir pagājuši tik daudzi gadi, saprotu, kā tas viss bija un kāpēc man, atgriežoties Latvijā un sākot mācīties Lizuma skolā, klājās tik grūti,” saka L.Sebeža. “Es atgriezos Latvijā, kad man bija seši gadi un rudenī jau man vajadzēja sākt iet skolā. It kā tā bija Latvija un dzimtene, bet bērnam, kas bija atvests no Krievijas un izrauts no viņa ierastās vides, tās bija diezgan briesmīgas sajūtas. Vecākiem bija jāiet darbā kolhozā un bērniem it nemaz neatlika laika, tika sadots un mutēm bija jābūt ciet. Skolā es biju ļoti bailīga un klusa. Atceros, kā bija jāstāv klases priekšā kā dežurantam un, kamēr nebija skolotāja, jāskatās, lai viss būtu kārtībā. Es stāvēju kā sastingusi un visi meta man, ar ko vien varēja. Kā tagad teiktu, es biju malā nogrūsts bērniņš. Un tikai tagad es apzinos, ka tas viss ir bijis tāpēc, ka šī vide man bija pilnīgi sveša.” Līga atceras, ka 6.klasē uz Ziemassvētkiem viņai neesot bijis neviena trijnieka. Visus bērnus, kas bija labi un teicami mācījušies, izsauca un apbalvoja, bet viņu esot tikai nosaukuši, balvu viņai neviens nav devis. “Tolaik to neviens nevarēja paskaidrot un vispār par to nerunāja. Šobrīd es, protams, saprotu, ka izsūtītos bērnus nedrīkstēja apbalvot, taču man tās ir ļoti skumjas atmiņas,” atzīst rancēniete. Varbūt tieši tāpēc tagad Līga cenšas saprasties ar katru audzēkni, pateikt kādu labu vārdu, nevis sarāt un nosodīt.
– Kas jūs atveda strādāt uz Rankas arodvidusskolu?
– Vēlākos gados mana dzīve tepat pa Ranku vien ir grozījusies. Strādāju padomju saimniecībā “Ranka”, kuras direktors bija mūsu skolas direktors Miķelis Kučinskis, es biju zootehniķe, turpat kopā strādājām un cīnījāmies. Vēlāk milzīgu SIA dibinājām un visu privatizējām. 1993.gadā jau vēl bija cerības, ka viss Latvijā vēl varētu notikt. Toreiz jau nevarējām iedomāties, ka nonāksim līdz šodienai. Bet 1993.gada rudenī Rankas arodvidusskolā sāka mācīt lauku māju saimnieces, bija jāapgūst lopkopība un agronomija, tādēļ mēs, bijušie saimniecības speciālisti, tikām aicināti uz skolu. Pēc tam mēģinājām mācīt arī piena produktu ražotājus, bet kopš 2000.gada nonācām arī pie ēdināšanas.
– Iznāk, ka jums dzīves laikā ir nācies pievērsties pavisam kaut kam citam?
– Jā, arī cilvēks, kam tuvojas 50 gadi, var radikāli mainīt profesiju, pievērsties pilnīgi citai nozarei – no zootehniķes pārmācīties par ēdināšanas speciālistu. Un skola arī pa šiem gadiem ir ļoti mainījusies un attīstījusies. Arī ar visiem naudas trūkumiem un depresīvajām noskaņām ir rastas dažādas jaunas iespējas. Tiek remontētas telpas, arī mans kabinets tiek remontēts. Taču pats galvenais, ka bērni nāk pie mums un viņi mācās – tas nozīmē, ka viss turpinās!
Skolā gan, protams, ļoti izjūtam bērnu smagos materiālos apstākļus. Mūsu bērni atbrauc uz nedēļu un bieži gadās, ka vecākiem nav bijis naudas, ko iedot līdzi ēšanai. Tad nu audzinātāja tiešais nerakstītais pienākums ir to redzēt un saskatīt. Nav gandrīz nevienas dienas, kad kāds nav jāpabalsta. Meklējam dažādus ceļus – vasarā audzējam dārzeņus skolas zemītē, tos bērni kopmītnēs pēc tam var pagatavot, aizdodam arī naudiņu, kādreiz arī izmaksājam pusdienas, ja tas ir nepieciešams.
– Kas palīdz atrast īstos vārdus, kontaktējoties ar audzēkņiem?
– Skolā man rit jau 18.gads. Pirmās naktis katrai stundai rakstīju plānu, visu pārdomāju, pēc tam stundās cītīgi stāstīju, taču nevarēju saprast, kāpēc bērni neklausās un trokšņo. Un tikai ar laiku to saproti, ka milzīgā teorijas gūzma un teksts tieši arodskolās ir jāpasniedz ļoti koncentrēti un tas ir pasniedzams kopā ar praktisko pusi, jo bērniem absolūti nepaliek atmiņā garie teksti, lekcijas un runāšanas.
Ikdienā un sadzīvē, protams, kādreiz ar bērniem gadās arī dažādas saķeršanās, taču – ja uz viņiem uzkliegsi, norāsi un centīsies nolikt pie vietas, nekas neiznāks. Varbūt arī būs sajūta, ka esi bērnu dabūjis sev apakšā, dabūjis zem tupeles, taču kontakta ar viņu nebūs. Man ļoti nepatīk, ja bērni no manām stundām aiziet ar kaut kādu rūgtumu vai sāpi sirdī. Es cenšos tā nedarīt. Labāk samīļoju lieku reizi, bet, ja arī kādu kādreiz sabaru, tad tas ir divatā, lai neviens cits to neredz.
– Pa šiem gadiem droši vien esat izaudzinājusi vairākas audzēkņu paaudzes?
– Jā, un audzēkņi ir izauguši par labiem un gudriem cilvēkiem. No sākuma gadiem, kad vēl mācījām lauksaimniecību, vairāki mūsu audzēkņi, izmācoties arī Gulbenes vakara (maiņu) vidusskolā, pēc tam ir ieguvuši augstāko izglītību un strādā, piemēram, par skolotājiem. Tādēļ es uzskatu, ka izteikums, ka arodskola ir domāta galvenokārt tiem, no kuriem tāpat cits nekas neiznāks, mūsdienās nevar strādāt. Manuprāt, mūsdienās vidusskola būtu ceļš, kas ejams ļoti šauram lokam ar izcilām un gudrām galvām un arī biezu vecāku naudas maku, pārējiem bērniem būtu labāk, ja 18 līdz 20 gados viņiem jau būtu profesija. Vidusskolas programmu viņš var apgūt arī pēc tam. Bērns var arī nestrādāt tajā nozarē, ko viņš ir mācījies, bet viņš jau ir izaudzis un viņam ir nobriedusi domāšana, ir arī darba iemaņas. Profesiju var mainīt 10 reizes, bet, ja viņš lidināsies pa gaisu, no viņa nekas neiznāks.
– Kā jūs vērtējat vēlmi likvidēt arodskolas?
– Šis jautājums vienubrīd tika pavērsts tā, ka darbinieki tad paliks bez darba. Protams, tiem, kas visu mūžu ir nodzīvojuši Rankā, būtu sāpīgi, ja vajadzētu meklēt darbu kaut kur citur, taču es uzskatu, ka šīs paaudzes cilvēki darbu šur vai tur atradīs. Par to vispār nevajadzētu runāt – tā nav personīga ieinteresētība! Tomēr sāp sirds par to, ka paliek tukši lauki, jo arodskola ir vide, kas katrā konkrētajā vietā aizņem diezgan lielu platību gan teritorijas ziņā, gan arī kā cilvēku piesaistes un kultūras centrs. Ja šīs skolas likvidēs, situācija Latvijā būs briesmīga – vecāku maciņi biezāki nekļūs vēl ļoti ilgu laiku un šiem bērniem nebūs iespējas aizbraukt uz pilsētas skolu, nebūs tādu drēbju, nebūs naudas pat pusdienām, nerunājot jau par kaut kādām izklaidēm. Ja šie bērni arī tiks līdz pilsētas skolai, viņi centīsies savu vietu iekarot ne tajā pozitīvākajā veidā. Un darba tirgū, kā jau es teicu, arodvidusskola nav tikai konkrētas profesijas perfekta apgūšana, tā ir jaunieša izaugšana no bērna, pārtapšana par pieaugušu cilvēku un attieksmes veidošana.
* * *
Skola L.Sebežas dzīvē aizņem lielu vietu, un audzēkņi viņai ir gandrīz kā pašas bērni, tādēļ arī viņa cenšas viņiem iemācīt visu to, ko pati zina, un padarīt viņus par labiem un profesionāliem speciālistiem. “Mēs skolā esam vairākas skolotājas, kas māca pavārus. Citām skolotājām padomju laikos iemācīti visi ēdināšanas pamati, viņas akurāti māca teoriju. Manas domas gan vairāk lido pa gaisu, man, piemēram, arī patīk gatavot bērnus uz konkursiem,” atzīst Līga. Janvāra pēdējā nedēļā Rankas arodvidusskolas audzēkņi sacentīsies tepat skolā, bet pēc tam viņi piedalīsies konkursā izstādē “Skola 2010” Ķīpsalā. “Mēs, ēdināšanas skolotājas, darbojamies biedrībā “Siera klubs”, mācāmies arī “Pavāru akadēmijā” Mārtiņa Rītiņa vadībā. Tur jau tās idejas ir jāķer, taču es nekopēju receptes, es tikai paķeru ideju un pēc tam viss top manis pašas un audzēkņu galvās. Ēdieni ir mūsu fantāzijas augļi. Manas rokas jau ir vecas, sastrādātas un neveiklas, taču bērniem es varu izstāstīt, kā es to redzu, un viņi ar savām mazajām rociņām visu paveic, kā vajag,” saka Līga. Un tā, kopīgi strādājot, viņiem top ļoti garšīgi ēdieni, kas reizēm atgādina pat veselus mākslas darbus.
