Jaungulbeniete Dace Kurša, kura strādā Jaungulbenes arodvidusskolā un ir direktora vietniece mācību darbā, atzīst, ka viņai piemīt rakstura stingrība, prātīgums, darbīgums, spēja sarīkot sev svētkus, kā arī pārliecība, ka dzīve ir daudzkrāsaina.
“Mamma stāstīja, ka vēl pirms manas dzimšanas, viņa jau zinājusi, ka būs meita Dace. Kad tas noticis, tēvs mammai uzdāvinājis frēzijas, kuras tolaik daudzi pat nepazina. Arī man tās joprojām ir mīļākās puķes,” stāsta Dace, kura ir viena starp 10 395 dacēm.
Palīdz relaksēties
Kopš rudens Dace pievērsusies zīda apgleznošanai, tādējādi piepildot senu sapni. “Gleznošana ir lieliska relaksācija, jo man tā palīdz atbrīvoties no dienas negācijām un stresa,” stāsta Dace. “Man visas idejas rodas naktī. Guļu un nosapņoju, kāds būs nākamais zīmējums. Galvenokārt gleznoju puķes. Mēģināju zīmēt arī kaut ko citu, bet tik labi tas neizdevās. Savus gatavos darbus nekrāju, bet uzdāvinu, lai atkal varētu ļauties radošajam procesam, piemēram, lakatu ar orhidejām uzdāvināju vīramātei, bet lakatu ar magonēm – savai mammai. Uz pirmā pašas apgleznotā lakata ir attēloti puķzirnīši. Mājās jau ir uzzīmētas lilijas. Katrs nākamais darbs ir arvien labāks, tomēr zīda apgleznošana ir dārgs prieks,” stāsta Dace.
Krīze iemāca domāt
Dace uzskata, ka krīze iemāca cilvēkus domāt. ”Svētki klāt, naudas nav, tāpēc nekas cits neatliek, kā ar pašas izdomu visiem sarūpēt dāvanas, piemēram, nopirku baltas krūzītes un pati tās apzīmēju. Sanāca daudz lētāk, nekā pirkt veikalā. Arī pašas ceptās un izrotātās piparkūkas bija laba dāvana. Nemācēju tamborēt, bet arī to iemācījos, tomēr man labāk patīk zīmēt,” atzīst Dace.
Agrāk Dace par visu nervozējusi, bet pamazām iemācījusies pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. “Gan labais, gan sliktais ir dzīves mācība. Ja par kaut ko uztraucos, tad tie ir mani bērni. Jau gadu esmu vecmāmiņa jaukai mazmeitiņai, kurai esmu ome. Kā vecmāmiņa gan nejūtos, jo manam jaunākajam dēlam Raimondam, ko saucu par eņģelīti, ir tikai 6 gadi. Vidējam dēlam Oskaram – 19 gadi, Renāram – 21 gads. Abi vecākie dēli studē un uz mājām atbrauc reti,” stāsta Dace. Ar nepacietību viņa gaida pavasari, lai tad liktu uzziedēt puķēm ne tikai uz auduma, bet arī dārzā.
